Monthly Archives: marts 2012

Ciešanas, lai dzīvotu

Jautājums: Kā iespējams atteikties no pasaulīgajiem baudījumiem, ja cilvēks vēl nesajūt baudu atdeves vēlmē?

Atbilde: Mēs redzam, ka cilvēce visus šos stāvokļus iziet piespiedu kārtā. Tāds ir mūsu egoistiskās attīstības rezultāts, kurš noved cilvēkus pie vilšanās un depresijas, pie alkoholisma, narkotikām, pašnāvībām.

Mēs dzīvojam tikai pateicoties instinktīvām, dzīvnieciskām bailēm no nāves, kas dotas mums tādēļ, lai mēs spētu sasniegt mērķi. Šīs bailes mūs tur savās rokās un valda pār mums. Ja nebūtu to varas, mēs veiktu pavisam citus aprēķinus. (vairāk…)

Veiksmīgs cilvēks

Jautājums: Kādi ir nākotnē veiksmīga cilvēka kritēriji? Ja mūsdienu sabiedrībā tie ir konts bankā, auto, dzīvoklis, tad kādas ir integrālās sabiedrības vērtības?

Atbilde: Nākotnes cilvēks integrālā sabiedrībā sevi piepilda ar to, ka viņš sadarbojas ar visiem pārējiem.

Viņam pastāv absolūti normāla savu fizioloģisko prasību apmierināšana: pārtika, sekss, ģimene. Viņš neprasa vairāk, tāpēc ka viss pārējais piepildījums notiek pateicoties savstarpējai, integrālai saiknei ar citiem.

Veiksmīgs cilvēks – tas, kurš veiksmīgi iekļaujas saiknē ar citiem un tādā veidā saņem savu piepildījumu. Šis piepildījums – garīgs. Tas atklāj viņam pilnīgi jaunas vēlmes, jaunus instrumentus, kuros viņš sevi sajūt kā eksistējošu mūžīgi un pilnīgi. (vairāk…)

Morāles modernizācija

Viedoklis (V.Lefēvrs, Kalifornijas universitātes matemātiskās psiholoģijas profesors): Kad sabiedrībai nav uzvedības normu, morāliskā izvēle padara mūs par cilvēkiem. Katrā kultūrā daudzas darbības saistītas ar novērtējumiem „labi-slikti”. Tomēr, veicot darbību ar etiķeti „slikti”, cilvēkam ir jāizjūt „sirdsapziņas dūriens” – citādi pat zinot, ka darbība ir slikta, cilvēks to veiks tikpat viegli kā labu.

Izvēloties „ļauno”, cilvēks domās atkārto savu izvēli un tikai pēc tam pieņem galīgo lēmumu. Izvēloties „labo”, viņš neveic atkārtotu izvēli. Tādējādi cilvēkam ir psiholoģiski vieglāk izvēlēties „labu” nekā „ļaunu” – ar nosacījumu, ka „ļaunā” izvēle izsauc sirdsapziņas „dūrienu”.

Cilvēki gatavi sajust „sirdsapziņas dūrienu”, ja viņu augstākā autoritāte – Dievs, līderis, sabiedrība – tā vērtē šo darbību. Tad darbības novērtējums kļūst par normu. (vairāk…)

Kur atrast atslēgu no „raudu vārtiem”?

Nevajag kautrēties no vājībām, uzskatot, ka vājība var pazemināt mūsu vēlmi virzīties uz priekšu. Uz katra soļa ir „raudu vārti”, kuri atveras tikai pēc tam, kad esam apzinājušies savu personīgo bezspēcību. Un no kurienes mums var rasties spēki?… Virzība uz priekšu taču notiek pateicoties papildu atdeves spēkam. Mums pašiem šī spēka nav, mums tas ir jāiegūst.

Tādējādi, ja atklāju, ka man nav nekādas iespējas virzīties uz priekšu, – tā ir taisnība. Un ja es atklāju, ka man nav nekādas vēlmes virzīties uz priekšu, – tā arī ir taisnība. Un kas notiek tālāk? Tikai viens: pareiza vēršanās pie Radītāja caur grupu, lai Viņš izlabotu saikni starp mums. Un tad katrreiz mūsu apvienībā atklājas nākamais posms.

Cilvēks neko nav spējīgs izdarīt vienatnē. Lai cik stiprs viņš reizēm sev liktos, lai cik pārliecināts būtu, ka sasniegs visu, viņam nekas nesanāks. Kā sacīts: „netici sev līdz savai nāves dienai”. (vairāk…)

Atsaucība kā veids, lai pagarinātu dzīvi

Viedoklis (P. Ponomarjevs, psihologs un psihoterapeits): Atsaucība – tā ir mūsu spēja just un saprast, pieņemt cilvēku bez kritiska skatiena attiecībā pret viņa būtību. Īpašība, kas ļauj mums pielāgoties citiem cilvēkiem, kaut ko dot cilvēkam, lai justos labāk.

Labi cilvēki slimo mazāk, dzīvo par 9 gadiem ilgāk. Darot labu, organisms producē hormonu endorfīnu, kas atbild par laimes sajūtu un izraisa nomierinošu efektu.

Kad mēs esam atsaucīgi un vēlamies darīt labu, mēs atrodamies savdabīgas motivācijas pacēlumā, eiforijā. Mēs jūtam savu noderību, nodarbinātību un tātad – atbrīvojamies no vientulības. Labdarības darbība dāvā mums jaunu saskarsmes vidi, kura, kā zināms, ar gadiem samazinās. (vairāk…)

Vai mūsu pasaulei var pienākt gals?

Jautājums: Vai ir cerība, ka mūsu centieni un dzīves vērtības, uz ko patreiz tiecamies, pāries pie mūsu dēliem, bet no viņiem – pie viņu dēliem, jo redzam, ka viss iet uz izzušanu?

Atbilde: Daba neizzudīs, dzīve neizdzisīs. Mums būs jāpastāv šodienas informatīvajā mērogā, kuru sajutīsim līdz brīdim, kad pilnībā pabeigsim savu labošanos.

Tāpēc nedomājiet par pasaules galu, par to, kas paliks vai nepaliks mūsu bērniem un mazbērniem, un vai pasaule vispār pastāvēs pēc dažām paaudzēm. Mūsu pasaule pārstās eksistēt tikai tad, kad pēc tās vairs nebūs nepieciešamības. Tas ir, kad pēdējie cilvēki, kuri izejot labošanās nobeiguma posmu, to pabeigs, tad visa esošā uz to brīdi cilvēce sāks vienlaikus sajust, ka tā ir pēdējā labošanās, kas tos savstarpēji saslēdz absolūti ideālā globālā sabiedrībā un kas ļauj viņiem visiem kopā sākt sajust pakāpenisku šīs pasaules izzušanu. (vairāk…)

Nezināmie dabas likumi atbild par biosfēras „pašorganizāciju”

Viedoklis (M.Miežkovskis, fizikas un matemātikas zinātņu doktors, biologs): Acīmredzami, ka biosfēras entropija nepārtraukti samazinās. Tas nozīmē, ka matērija, kas piedalās biosfēras veidošanā, kļūst arvien vairāk organizēta. Dzīve izaicina Otro termodinamikas likumu, kurš nosaka, ka jebkuras sistēmas entropijai ir jāpalielinās. Vēl neatklātie dabas likumi atbild par organismu un biosfēras pašorganizāciju.

Replika: Pastāv likumi, kas darbojas makropasaulē, mikropasaulē, pasaulē, kas darbojas saskaņā ar saņemšanas īpašību, kā arī pasaulē, kas darbojas saskaņā ar atdeves īpašību – garīgajā pasaulē, spēku un informācijas pasaulē. Turklāt tā arī sastāv no 5 līmeņiem, kurus dēvē par  piecām pasaulēm, katrā no kurām, kaut arī tās visas darbojas pēc atdeves principa, komutācijas un funkcionēšanas likumi ir atšķirīgi un pat apgriezti, pēc principa „kas nav pieņemams augstākajam – atbalstāms zemākajā”.

Avots krievu valodā

Vēlies iznākt no tumsas – sāc rūpēties par citiem

Kongress Aravas tuksnesī, 3. nodarbība

Kopējā lūgšana nozīmē – lūgšana par citiem cilvēkiem. Vēlies iznākt no tumsas – sāc rūpēties par citiem, tas ir vienīgais mūsu darbs.

Palūkojiet, kādas ciešanas mums jāiziet šajā pasaulē visas vēstures, visas evolūcijas gaitā, līdz beidzot sapratīsim, kamdēļ tas viss ir vajadzīgs. Mums nācās attīstīt zinātni, tehniku, tehnoloģijas, pārdzīvot visas iespējamās krīzes, ekonomiskās problēmas – viss griežas apkārt vienam punktam, lai no negatīvas pieredzes novestu mūs pie mūsu savienošanās neizbēgamības.

Taisnā ceļā nav iespējams nonākt pie savienošanās. Kamēr cilvēks neizmēģinās visas nodarbes, līdz pārliecināsies, ka tajās nav nekāda labuma – viņš nepiekritīs veltīt sevi garīgajam darbam. (vairāk…)

Vieta sirdī biedriem

Kongress Aravas tuksnesī, 3. nodarbība

Rabašs, Šlavei Sulam, 1984., 2. raksts „Biedru mīlestība”: Torā sacīts: „Un atrada Jozefu cilvēks, kad viņš klīda laukā”. „Cilvēks, kas klīst laukā”, – tas ir cilvēks, kurš nomaldījies no saprāta ceļa, tas ir, kurš nezina īsto ceļu, kas ved uz paredzēto vietu. Un viņš domā, ka nekad nesasniegs savu mērķi.

Mums ir tāda sajūta: mērķis tik lielā mērā ir mums pretstatā, ka šķiet kā mirāža. Esam pilnīgi no tā atrauti.

Un tas cilvēks viņam jautāja: „Ko tu meklē?” Tas ir, ar ko varu tev palīdzēt?…

Ja cilvēks ir izmisis – kas viņam jāmeklē? Kas jālūdz? Viņš taču redz, ka viņam nav ne mazāko iespēju sasniegt garīgo. Nav spēka, nav patiesas vēlmes – ko darīt? (vairāk…)

Kelev Sade – augs un dzīvnieks

Ziņojums (Plos ONE interneta-žurnāls): Pazīstamā ģeoloģiskā formējumā Birdžesšeils, kas atrodas Kanādas Klinšu kalnu daļā, ir atklāta dīvaina būtne, kas dzīvoja pirms aptuveni 505 miljoniem gadu un kurai bija līdz šim neredzēta barības piegādes sistēma.

Dzīvniekam bija kausveida veidojums, kurā atradās jau zināmā sistēma un iekšējie orgāni. Tas atgādināja tulpes ziedpumpuru un atradās uz „kāta” virsotnes, kura apakšdaļa beidzās ar diskveida izaugumu, kas piestiprināts jūras dibenam. Kopējais būtnes garums, kuru nosauca par Siphusauctum gregarium, sastādīja 20 cm.

Kembrija radījums nodarbojās ar filtrāciju, iesūcot ūdeni caur sīkiem caurumiem „kausā”. (vairāk…)