_{Viedoklis (K.Kevorkjans): Tad, kad zinātne pēta zemi kā dzīvu organismu, kā esību var pieņemt, ka cilvēki ir dzīves uz zemes kopsakarības daļa.}

_{Reiz sensenos laikos, kad mēs bijām mednieki un lasītāji (ogu, sēņu), cilvēki dzīvoja harmonijā ar dabu, nevis atsevišķi no tās. Mēs neuzskatījām sevi par pārākiem par dabu un bijām ar to saistīti.}

_{Kad zinātniskais progress sāka virzīties uz priekšu, mēs kļuvām nevis par dabas daļu, bet par tās novērotājiem, tiecoties piespiest dabu strādāt savā labā. Ja no jauna spēsim palūkoties uz mūsu Zemi kā uz dzīvu organismu, tad jutīsim vēlmi dzīvot ar to harmonijā, nevis uzskatot, ka zeme ir bezgalīgs resursu piegādātājs mūsu labumam.}

_{Replika: Tieši vieglprātīgs lepnums apžilbina mūs un nedod iespēju paskatīties uz apkārtējo pasauli kā pilnu jēgas un saprāta, kas stāv augstāk par mūsu prātu, jo tajā darbojas augstākā daba, kurai mūsu pasaule pakļaujas, kuras norādījumus tā pilda. Turklāt cilvēks pasaulē ir līdzīgs mazam sīkam kaitētājam, no kura visa pasaule vēlas aizbēgt…}

Avots krievu valodā

Filed under: Krīze un globalizācija | Add Comment →