Jautājums: Jūs klāstāt, ka visa mūsu attīstība paredzēta, lai ieaudzinātu mūsos apzināšanos par to, kas mēs esam. Kas tad mēs esam?

Atbilde: Pirmkārt, mēs neesam dzīvnieki, kuri eksistē savā ķermenī un rūpējas tikai par to, kā to aizpildīt.

Otrkārt, mēs esam ne vien egoistiskas būtnes, kurām jāizdabā savam ego, kurš rotaļājas ar mums un grūž uz dažādiem maldīgiem mērķiem, kuri mums sagādā vienas ciešanas visas dzīves laikā. Kā sacīts: „Cilvēks nomirst nesasniedzis pat pusi vēlamā”. Tas ir, neviens nav apmierināts ar savu dzīvi un nomirstot neko nepaņem līdzi. Turklāt patreiz mēs nonākam pie tāda stāvokļa, kad paliksim tukšā pat vēl līdz miršanai.

Taču mēs esam tādas būtnes, kurās ir pilnīgi unikāls potenciāls, un atrodamies pašā dabas kalngalā, kura radījusi Visumu un attīstījusi dzīvību uz Zemes un mūsos pašos, kuri esam šī brīnumainā procesa rezultāts. Tas arī ir cilvēka attīstības mērķis.

Šai attīstībai, labā vai piespiedu ceļā, jābeidzas ar to, lai katrs izzinātu visaptverošo dabu, identificētu ar to sevi un sasniegtu ar to līdzsvaru, absolūtu saikni, to, ko kabalā dēvē par „saplūsmi”. Visām cilvēka īpašībām jābūt izmantotām atdeves dēļ, atdeves spēka kalpošanai, gluži kā visa daba.

Un tad redzēsim, uz ko mūs virzīja mūsu attīstība, veidā, kas pastāvēja vēl līdz tam brīdim, kad izveidojās Zemeslode, un pēc tam periodos, kad veidojās nedzīvā, augu, dzīvnieku daba, bet pēc tam cilvēka attīstība. Visas šīs formas līdz pat mūsdienām, kad ienākam jaunā pasaulē, atdeves pasaulē, visa iepriekšējā attīstība savā egoismā, patēriņa pasaulē, kur mēs meklējām tikai kā vairāk saņemt, – bija vienīgi sagatavošanās cilvēciskajai pakāpei, kura mums tagad sevī ir jāattīsta.

No 12. sarunas par jauno dzīvi, 10.01.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Krīze un globalizācija | Add Comment →