Dzīvais ūdens no pirmavota

Jautājums: Kā jāstrādā ar pirmavotiem, lai tos nesagrozītu?

Atbilde: Tieši šī iemesla dēļ no mums tiek prasīts cienīt un godāt grupu, skolotāju, Zoar Grāmatas radītājus, jo atbilstoši tam es iekļaujos iekšienē un uzņemu no šī avota pēc iespējas mazāk to izjaucot.

Kad pielāgoju kādu Bāla Sulama vai Rabaša rakstu, lai to padarītu pieejamu plašam lasītāju lokam, es cenšos ieiet materiālā gluži kā embrijs, pilnībā sevi atceļot. Un pēc tam es nododu citiem vārdiem tās sajūtas un domu, ko biju pārdzīvojis, kamēr atrados šajā rakstā gluži kā ūdenī.

Katrs kabalas raksts – tā ir noteikta garīgā pakāpe, par kuru stāsta autors, kāds stāvoklis, kuru viņš sajūt savā dvēselē, savās izlabotajās vēlmēs. Turpretim es cenšos pieslēgties tur gluži kā embrijs, it kā nemanāmi pielavīties, lai netraucētu un vispār lai nebūtu sajūtams.

Tādā veidā es vēlos „pielipināties” pie tā, kas tur atrodas, maksimāli neienesot nekādus traucēkļus, lai mans personīgais „es” netraucētu man saņemt ūdens iedarbību, kurā esmu iegrimis gluži kā jūrā. Man nav sevi jārada par šķērsli šai plūsmai, nav jāliek barjeras starp avotu un manu uztveri.

Protams, mana uztvere būs daļēja attiecībā pret to, kas atrodas avotā, taču nesagrozīta. It kā es visu redzu mazākā, vienkāršotākā mērogā, taču saglabājot visas proporcijas.

Tādējādi es cenšos izprast, sajust un iedzīvoties rakstā. Un tagad ar šo minimāli sagrozīto uztveri, ar visu dvēseli uzticīgi „pielipinājies” raksta autoram, es nododu savas sajūtas par to, kas caur mani iziet. Manis kā personības nav – autors brīvi piepilda manu garīgo tilpni.

Pēc tam es no viņa izeju un sāku apstrādāt saņemto, lai nodotu publikai. Tagad jau ar savām jūtām es sāku strādāt ar šo pirmavota samazināto kopiju, nodot to saviem vārdiem, pat tulkot kādā no valodām. Turklāt manī ir tikai pirmavota sajūta, bez jebkādiem vārdiem, bet es to ietērpju daudzveidīgajās izpausmes formās, kaut kādos piemēros.

Tas nozīmē, ka es cenšos nodot iekšējo spēku, gaismu, kuru Rabašs saņēma no tēva, Bāla Sulama, bet viņš, savukārt, no kādām pakāpēm virs viņa – arvien augstāk un augstāk. Man galvenais ir sekot savam skolotājam, kuram esmu „pielipinājies” un caur viņu saņemu zinības. Bez tā vispār nevar neko sasniegt.

Ja tu vēlies nodot gaismu tālāk, tad tev sevi „jāatceļ” skolotāja priekšā, avota priekšā, no kura saņem, un pašaizliedzīgi jāizturas pret cilvēkiem, kuriem tu nodod šīs zinības.

Pašaizliedzība attiecībā pret cilvēkiem nozīmē, ka tu ietērpies cilvēkā un darbojies viņa labā gluži kā ārsts vai audzinātājs, pārbaudot viņa stāvokli un lemjot, kā un cik lielā mērā tu vari patreiz viņu virzīt uz priekšu par vismaz mazu soli. Tava augšējā daļa saistīta ar avotu, lejdaļa saistās ar tiem, kuri atrodas lejā. Un vidējā daļa – tev ir nepieciešama, lai atceltu sevi gan augstākā priekšā, gan zemākā. Tā tieši būs Binas, atdeves īpašība.

Taču, ja tu neesi saistīts ar publiku, cilvēkiem, kuriem tev jānodod materiāls, tad nespēsi to  izdarīt pareizi. Tādēļ man ir blogs, un es cenšos būt visu jaunumu un ziņu kursā. Ne tāpēc, lai uzzinātu par kādiem ārējiem notikumiem, bet lai iekšēji sajustu, ar ko dzīvo pasaule.

Rakstīts, ka skolotājs „mācās no visiem saviem skolniekiem”. Pateicoties saiknei, uzticīgām attiecībām ar skolniekiem un viņu virzībai uz priekšu, skolotājs jūt, ciktāl viņam pašam vēl jāvirzās uz priekšu.

No iekšējā kongresa 2. nodarbības, 02.03.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: