Uzsākt iepazīšanos aiz durvīm

Bāls Sulams „Šamati”, 26. raksts „Cilvēka nākotne atkarīga no viņa pateicības par pagātni”: Sacīts: „Dižens ir Radītājs, un niecīgais Viņu saskatīs”. Tas ir, tikai niecīgais var redzēt dižumu. Vārda „jakar” (dārgs)  burti līdzinās vārda „jakir” (pazīstams) burtiem, un tas liecina par to, ka jo dārgāka cilvēkam ir kāda lieta, jo augstāk viņš vērtē tās nozīmi (dižumu).

Tikai atkarībā no tā, cik nozīmīga viņam ir šī lieta, viņš jūsmo, un sajūsma noved viņu pie sajūtas sirdī. Un saskaņā ar tās novērtējumu, cik lielā mērā viņš zina, saprot un apzinās svarīgumu – tādā pašā mērā arī dzimst viņā prieks.

Lai sajustu realitāti, kurā es atrodos un kuru pašlaik nepamanu, man jāattīsta jutīgums, vērīgums pret to. Tāpat mēs rīkojamies arī citos gadījumos, jo likumi šeit ir nemainīgi.

Lai ar ko vai kuru es strādātu, lai tas būtu metāls, koks, plastiskā masa, cilvēki, dzīvnieki vai augi, pakāpeniski es sāku sajust to materiālu, ar kuru man ir darīšana. Ja materiāls man ir svarīgs, es par to vairāk interesējos, iedziļinoties ar sajūtām tā īpašībās. Tagad pat vienkāršs koka gabals man var daudz ko pastāstīt, kaut gan ārējam cilvēkam tas nešķiet ievērības cienīgs. Viss ir atkarīgs no manas pieķeršanās, no svarīguma, kuru tam piešķiru. Un tā it visā.

Īsts meistars – tas, kurš spēj novērtēt materiālu ar kuru strādā, augstu vērtē savu profesiju un, pateicoties tam, redz visu tās paletes krāsu bagātību. Iepriekš viņš bija kā visi, taču tagad, kad ieguldījis pūles, lai iepazītos ar materiālu, kļūst speciālists un spēj atšķirt tajā tūkstošiem šķautņu un nianšu.

Tieši tāpat arī garīgajā. Problēma tikai viena: ja mūsu pasaulē mēs jau iepriekš redzam, ar ko mums ir darīšana, un pēc tam iedziļināmies visos sīkumos, tad garīgajā pasaulē situācija ir citāda. Tur, lai nokļūtu līdz „darba materiālam”, man ir jāattīsta īpašs sajūtu orgāns. Mūsu pasaulē es izzinu to, ko sākotnēji redzu, taču garīgajā man sākumā jāattīsta sevī šis jutīgums, un tikai tādā veidā es sākšu sajust priekšmetu, lai pēc tam to izpētītu un izzinātu.

Tādējādi svarīguma apzināšanās apsteidz visu pārējo. Sākumā mums jāpiešķir svarīgums garīgajam, un tikai pēc tam mēs to atklājam. Taču kāpēc mūsu pasaulē tas nav nepieciešams? Tāpēc, ka šeit mana „ pieeja rīkam” ir egoistiska: es vērtēju to, ko jau redzu. No otras puses, garīgajā man sākumā jāpaceļ objekta nozīme manās acīs, jāpiešķir tam svarīgums un vērtība. Tādējādi man pret to rodas īpaša attieksme, paasināta jutība. Es sāku sajust to ne no sliekšņa, bet aiz durvīm, no apslēpta stāvokļa. Turklāt pēc tam, kad tas sāk izpausties, es to izzinu un savienojos ar to.

No 5. nodarbības Aravas kongresā, 24.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: