Nevajag kautrēties no vājībām, uzskatot, ka vājība var pazemināt mūsu vēlmi virzīties uz priekšu. Uz katra soļa ir „raudu vārti”, kuri atveras tikai pēc tam, kad esam apzinājušies savu personīgo bezspēcību. Un no kurienes mums var rasties spēki?… Virzība uz priekšu taču notiek pateicoties papildu atdeves spēkam. Mums pašiem šī spēka nav, mums tas ir jāiegūst.

Tādējādi, ja atklāju, ka man nav nekādas iespējas virzīties uz priekšu, – tā ir taisnība. Un ja es atklāju, ka man nav nekādas vēlmes virzīties uz priekšu, – tā arī ir taisnība. Un kas notiek tālāk? Tikai viens: pareiza vēršanās pie Radītāja caur grupu, lai Viņš izlabotu saikni starp mums. Un tad katrreiz mūsu apvienībā atklājas nākamais posms.

Cilvēks neko nav spējīgs izdarīt vienatnē. Lai cik stiprs viņš reizēm sev liktos, lai cik pārliecināts būtu, ka sasniegs visu, viņam nekas nesanāks. Kā sacīts: „netici sev līdz savai nāves dienai”.

Tāpēc grupas klātbūtne, kura pastāvīgi modina cilvēku, – tas ir obligāts nosacījums. Un tādēļ, ja cilvēki nezina, kā virzīties uz priekšu un krīt izmisumā, – parasti tajā vainojama cilvēka lepnība, kurš nevar saņemt atbalstu no grupas.

Šeit nav jākautrējas, ar to ir jāstrādā. Būtībā tikai tas ir traucēklis. Mūsu grupā slēpjas milzīgs spēks. Kā stāstā par rabīnu Josifu Ben Kisma: viņš bija dižs savas paaudzes kabalists, bet viņa mācekļi – pavisam vienkārši cilvēki. Taču, ņemot vērā, ka viņš zināja, kā ar viņiem strādāt, tad saņēma no viņiem daudz spēka. Un tas tiek sacīts par dižu cilvēku! Vēl jo vairāk tas attiecas uz maziem…

Tādējādi, ja cilvēks saka, ka Radītājs viņam nepalīdz, – tā ir lepnība. Kā tā izpaužas? – Tā, ka viņš nevar atcelt savu egoismu attiecībā pret apkārtni, saņemt no tās garīgā vērtību un diženumu un tad, apzinoties garīgā dižumu, sajust Radītāja spēku, kas viņam palīdz.

Tāpēc nevajag raudāt par traucēkļiem. Sacīts: „Tumsā raudi, mana dvēsele”, tas ir, apslēptībā, tumsā. Raudas – tas ir labi, un viss ir atkarīgs no tā, par ko raudāt: ne par to, ka nav palīdzības, – palīdzība ir. Jāraud par to, ka personīgās lepnības dēļ es neesmu spējīgs nedaudz pieliekt muguru biedru priekšā, Radītāja priekšā, un saņemt no viņiem abiem palīdzību.

No 4. nodarbības kongresā Aravas tuksnesī, 24.02.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises | Add Comment →