Vieta sirdī biedriem

Kongress Aravas tuksnesī, 3. nodarbība

Rabašs, Šlavei Sulam, 1984., 2. raksts „Biedru mīlestība”: Torā sacīts: „Un atrada Jozefu cilvēks, kad viņš klīda laukā”. „Cilvēks, kas klīst laukā”, – tas ir cilvēks, kurš nomaldījies no saprāta ceļa, tas ir, kurš nezina īsto ceļu, kas ved uz paredzēto vietu. Un viņš domā, ka nekad nesasniegs savu mērķi.

Mums ir tāda sajūta: mērķis tik lielā mērā ir mums pretstatā, ka šķiet kā mirāža. Esam pilnīgi no tā atrauti.

Un tas cilvēks viņam jautāja: „Ko tu meklē?” Tas ir, ar ko varu tev palīdzēt?…

Ja cilvēks ir izmisis – kas viņam jāmeklē? Kas jālūdz? Viņš taču redz, ka viņam nav ne mazāko iespēju sasniegt garīgo. Nav spēka, nav patiesas vēlmes – ko darīt?

…Un viņš atbildēja: „Meklēju savus brāļus”.

Tādā stāvoklī cilvēkam ir tikai jāmeklē brāļi.

Ja būšu vienotībā ar saviem brāļiem, tas ir, atradīšos grupā, kur valda biedru mīlestība, tad spēšu nostāties uz ceļa, kas ved augšup, uz Radītāja mājām.

Ja apvienosimies viens ar otru arvien stiprāk, līdz ar to augstāk pacelsimies pa garīgo kāpņu pakāpieniem. Pacelšanās pa tām augšup nozīmē mūsu vienotības kvalitatīvu izaugsmi. Jo ciešāk un stiprāk esam saliedēti, jo augstāk atrodamies. Tādējādi mēs papildinām viens otru kā zobratiņš, kā konstruktora daļas un, veidojot šo monolīto ainu, virzamies augšup, mērojot garīgos pakāpienus.

Savstarpēji savienojoties, mēs izveidojam Radītāja formu, jo katrs no mums reiz bijis Adam Rišon dvēseles daļa, taču pēc tam vienotā aina sašķēlās. Tagad mums tā ir tikai jāatjauno, turklāt līdzās tam mēs izzinām To, kurš mums deva šo „vingrinājumu”. Rezultātā mēs sagādājam Viņam prieku un tādā veidā paši paceļamies augšup līdz Viņa pakāpei.

Šim momentam ir izšķiroša nozīme: nepieciešams saprast, ko mēs vēlamies sasniegt, cenšoties apvienoties. Tas nav tikai vienkāršs nosacījums: „Saliedējieties, pēc tam Es atklāšos”. Nē, ar savu apvienošanos mēs saliekam vienkopus Radītāja formu. Tāpēc, ka „Radītājs” (Bore) – nozīmē: „atnāc un ieraugi” (bo-re). Viņš atklājas mūsos, kad esam salikti vienotā mozaīkā un viens otru papildinām: es papildinu to, kas pietrūkst biedram, bet viņš papildina to, kas trūkst man, un rezultātā rodas monolīta aina.

Mēs pārbaudām trūkumus un labās īpašības sevī un biedrā, lai saliktu visu pareizi, – taču patiesībā tas viss nav ne viņā, ne arī manī. Vienkārši tādā veidā es atklāju Radītāja īpašības, atklāju Viņu. Es salieku kopā atsevišķās daļas un tajā, kas līdz zināmam laikam man šķita biedrs, atklāju Radītāju. Tā mēs Viņu atklājam starp mums.

Tādējādi arī sacīts: „Meklēju manus brāļus”. Man nav vairs jānodarbojas ar ko citu kā tikai apvienošanos. Tieši vienotībā, viens otru papildinot, mēs izpaužam augstākās pasaules kontūras. Mēs meklējam tās formas, cenšamies tās savienot vienu ar otru – tā arī ir augšupeja, mērojot garīgās kāpnes.

Tad, kad es savācu visas daļas pirmajā pietuvinājumā, lai arī tās vēl nav ieliktas viena otrā pienācīgā kārtā, tas paceļ mani augšup uz Asija pasauli. Pēc tam man atklājas jauns egoisma slānis, tajā es redzu vairāk detaļu un turpinu meklējumus: kas vēl traucē, kas vēl nav nostājies savā vietā? Tad es labāk atklāju garīgo tilpni un, attiecīgi cenšoties apvienoties ar citiem, nonāku Ecira pasaulē. Tālāk seko Brija, Acilut, Adam Kadmon pasaules un Bezgalības pasaule. Pakāpeniski viss mans egoisms iznāk gaismā, pievienojot iezīmes kopējai ainai.

Tādā veidā mēs arī atklājam absolūto vienotību, monolīto ainu, līdz izlabojam visu mūsu tilpni.

Šis ceļš tiek dēvēts par „atdeves ceļu”, un tas ir pretstatā mūsu dabai. Lai to sasniegtu, ir tikai viens līdzeklis – biedru mīlestība, pateicoties kurai visi var palīdzēt viens otram.

Tas arī ir viss mūsu darbs. Nevajag sev meklēt vaļību, ir tikai viena darbība – mūsu iekšējā apvienošanās. Tas ir pietiekams nosacījums, lai vienotības iekšienē atklātu Radītāju. Pakāpeniski mēs izzinām Viņa formas, kuras arvien tuvākas Avotam, – tās arī ir garīgās pasaules.

Tātad viss sākas un beidzas grupā. Mums jāiziet noteikts neveiksmju skaits, taču patiesībā tās nav neveiksmes – tādā veidā atklājas, cik lielā mērā mēs esam dažādi, cik esam attālināti viens no otra un sašķelti, cik lielā mērā izkaisīti un nošķirti. Es vēlos piestiprināties biedriem, taču, iespējams, ne ar tām īpašībām, ne ar tiem nolūkiem, ne tajos ietvaros…

Rezultātā mēs jau nemeklējam biedros vietu, kur var iekārtoties ar savām izcilajām īpašībām, gluži otrādi, katrs piešķir biedram vietu sevī. Šeit slēpjas panākumu atslēga: ja katrs atbrīvo savā sirdī vietu, lai ietvertu sevī visus, tad nav šaubu, ka mēs nonāksim pie vienotības. Laikam šeit nav nozīmes, mēs varam to veikt dažu minūšu laikā – un tad savā vienotībā sajutīsim garīgā uzliesmojuma vilni, Radītāja atklāsmi.

No 3. nodarbības Aravas kongresā, 24.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: