Mūsu pasaulē taisnīgums un vienlīdzība nevar pastāvēt. Tāpēc, ka mēs sākotnēji neesam vienādi. Tad kāpēc mēs uzstādām pretenzijas cilvēkiem, ja pati daba radījusi mūs tik dažādus. Turklāt, kāpēc mēs joprojām tiecamies uz vienlīdzību, ja tas ir pret pašu dabu?

1% bagāto pārvalda 35% pasaules bagātību. 10% ģēniju, cītīgu, prasmīgu – un tā bija vienmēr! Neatkarīgi no valstīm, turīgu cilvēku nav vairāk par 20%. Šis fenomens ir pazīstams kā „Pareto parādība”. Bez tam sabiedrības augšējos 20% ietilpst, savukārt, augšējie 20%  – un tā pēc mēroga. Gala rezultātā, tas, kurš atrodas sabiedrības augšgalā ir apveltīts ar vislielāko varu un ietekmi. Dabiski, ka šis fenomens pretstatā Gausa sadalījuma „vidējiem” rādītājiem.

Lai mēs nedomātu, ka tas ir mūsu egoisma rezultāts, mums ir jāsaprot, ka šādu attiecību mēs paši neradām, bet saņemam to no dabas. Šāda attiecība pastāv arī garīgajā parcufā (dvēselē), kur niecīgi maza daļa (mēs tāpat dēvējam „pēc Rabaša” 20%, kaut arī tas ir nesalīdzināmi mazāk) piepilda (parcufa toh), bet viss pārējais paliek praktiski tukšs (parcufa sof) – tik tukšs, ka aploces vietā mēs piepildām tikai plānu līniju (kaf ein sof).

Taču šīs līnijas iekšienē atbilstoši tam, kā apvienojas indivīdi, arī sākas integrācijas (grupas) process, un tad līmenī „Dzīvnieciskais” ikviens saņem saskaņā ar saprātīgām prasībām, bet viss augstākais piepildījums notiek kopējā vēlmē. Tāpēc vispār nerodas jautājums par pārvaldi un sadali!

Taču mūsu pasaulē prasīt vienlīdzību un taisnīgumu ir naivi, jo to jau sākotnēji daba ir ielikusi, lai piespiestu mūs pacelties augšup, lai mēs izlabotu šo dabas nevienlīdzību līmenī „Cilvēks”.

Avots krievu valodā

Filed under: Krīze un globalizācija | Add Comment →