Mēs eksistējam vienotā realitātē, bezgalības pasaulē, taču uztveram no tās tikai to daļu, kuru spējam apzināties, un tajā veidā, to fragmentu, kuru veido mūsu īpašības no visas bezgalības pasaules. Tomēr jebkurā gadījumā mēs pastāvīgi esam pieslēgti bezgalības pasaulei, no turienes saņemam spēkus un visas izmaiņas mūsos notiek no pieslēgšanās tai.

Tādējādi mēs apgūstam, ka jebkuras izmaiņas noris pateicoties ma”n pacelšanai augšup no mums cauri visām pasaulēm uz bezgalības pasauli un lejup nonāk pie mums kā ma”d. Tāpat jebkuras izmaiņas rada jaunu parcufu – stāvokli, bet saikne starp tiem tāpat caur bezgalības pasauli saskaņā ar noteikumu „augstākā malhut kļūst par zemākā keter”. Turklāt tas ir iespējams tikai ar nosacījumu, ka malhut iegūst bezgalības pasaules īpašības un, pateicoties tam, kļūst par keter īpašību.

Tāds lēciens īpašību izmaiņās mūsu pasaules matērijā tiek dēvēts par kvantu izmaiņām – krasām stingri diskrētām, porciju veidā.

Tā elektrons, riņķojot apkārt atoma kodolam, maina savu orbītu lēcienveidā, pārejot no viena stacionārā stāvokļa citā. Pie tam maina savu orbītu acumirklī – izzūd no vecās orbītas un tajā pašā brīdi nokļūst jaunā orbitā, kur turpina savu virzību it kā nebūtu veicis pāreju, lēcienu.

Fiziķiem neizdodas atklāt pārejas ceļu un pārejas laiku no orbītas uz orbītu – tas notiek acumirklī. Tāpēc, ka tā ir elektrona spēka pacelšanas darbība uz bezgalības pasauli, bet augstāk par matēriju laiks, telpa un kustība – nepastāv. Tādējādi mums neizdodas atklāt notiekošo starp lēcieniem. Tas ir, pārejas laikā, kas mums ir kā tukšums (kvantu tukšums), noris savienošanās starp pasaulēm, mūsu un augstāko.

Turklāt visa matērija pastāv tikai pateicoties līdzīgiem kvantu lēcieniem, saņemot tajos augstākās gaismas (atdeves īpašības) enerģiju no bezgalības pasaules.

Pat vienkāršs cilvēks katru savas eksistences momentu it kā izkrīt no mūsu pasaules realitātes, lai mainītu savu stāvokli uz jaunu, pieslēdzas bezgalības pasaulei – un no jauna atgriežas mūsu pasaulē, taču jau jaunā stāvoklī, kaut gan mums šķiet, ka realitātes gaita ir nepārtraukta. Ar tādiem nepārtrauktiem pieslēgumiem bezgalības pasaulei notiek izmaiņas, plūsmas visā dabā, visos tās līmeņos, no mūsu pasaules visās piecās pasaulēs.

Pacelšanās līdz bezgalības pasaulei un atgriešanās ir nepieciešamas, lai nomainītu rešimot – datus, kuri nosaka mūsu konkrētos stāvokļus. Taču šiem konkrētajiem stāvokļiem, savukārt,  nepārtraukti jāmainās, jāpiepildās no bezgalības pasaules un tādā veidā jārealizē jauni rešimot, līdz pat to pilnīgai realizācijai – pilnīgai visas dabas izlabošanai.

Tas notiek, kad visas realitātes saplūst vienā – pilnīgā gaismas atklāsmē – tajā spēkā, no kura ar kvantu impulsiem visas universa daļas saņēma arvien jaunus rešimot – jaunu enerģiju un īpašības. Un nav svarīgi, kā dēvēt šīs izmaiņas matērijā: atstarpe starp pasaules ainām, kvantu tukšums (lēciens), realitātes trūkums, rešimot nomaiņa, minimālas stāvokļa izmaiņas.

Mūsu nākotne – iegūt šo stāvokli, kurā nepastāv laiks, pievienoties gaismai, atdeves pār egoismu īpašībai – tur atrodas dzīve virs nāves. Tieši tāpēc, ka kvantu lēcienā neeksistē laiks, atrodas mūsu nemirstība.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Kabala un citas zinātnes, Realitātes uztvere | Add Comment →