No nodarbības pirms kongresa Aravas tuksnesī

Bāls Sulams „Gudrības augļi”, 17. vēstule: Ir gadījumi, kad kustēties ir sliktāk kā atrasties bezdarbībā, ja esi nomaldījies no ceļa. Īstenības ceļš – tā ir ļoti smalka līnija, pa kuru iet un virzās uz priekšu, līdz sasniedz ķēniņa pili.

Turklāt katram, kurš uzsāk ceļu no līnijas sākuma, ļoti jāuzmanās, lai nenovirzītos pa labi no līnijas vai pa kreisi, pat mata resnumā. Ja sākumā ir kļūdījies mata resnumā, tad arī pat tālāk mērojot ceļu pa īsteno taisno līniju, vienalga nekādā gadījumā nenonāksi pie ķēniņa pils.

Taču kā var nekļūdīties? Protams, mēs kļūdīsimies! Iztēlojieties, ka mēs spēlējam spēli, kurā nepieciešams izšaut un trāpīt kādā mērķī kā no elektroniskā ieroča vai datorā. Turklāt šī spēle izveidota tā, ka tu nekādā veidā nevari notēmēt, un tēmekļa punkts pastāvīgi noskrien no mērķa, it kā par spīti. Tu notēmē uz mērķi, bet tēmeklis piepeši lec uz sāniem, tu no jauna notēmē, bet tas atkal kaut kur aizskrien.

Lūk, tāda būtībā ir mūsu daba – nav šaubu, ka es nevarēšu notēmēt tieši atdeves centrā. Patiesībā tur, mērķa centrā, atrodas Radītājs – atdeves īpašība, mīlestība pret tuvāko, kura uz visiem 100% pretēja man. Es neesmu spējīgs iet taisni uz to bez kādas kļūdas piedevas, pat vai mazākās krāpšanas. Un nekad – taisni uz mērķi.

Jau paceļoties pa garīgajiem pakāpieniem, esmu spējīgs sasniegt atdeves nolūku tikai nelielā vēlmes daļā – gluži kā „ļoti smalkā līnijā”. Turklāt viss pārējais „aplis” – tā ir mana milzīgā „akmens sirds” (lev aeven), kuru es nespēju virzīt uz atdevi. Katrā pakāpienā ir tādas vēlmes, kuras varu izlabot uz atdevi un ar tām virzīties uz priekšu, bet visas pārējās – nē. Un kā tad iespējams iet precīzi uz mērķi? No manis taču prasa to, ko es nespēju veikt!

Šeit mūs glābj grupas jēdziens. Katrs no mums, ar savu „aci”, tas ir, no paša sirds dziļuma (no Hohma gaismas, kas ietērpta Hasadim gaismā, pateicoties kurai „sirds saprot”) labo sevi virzībā uz mērķi. Un neviens netrāpa tieši mērķī, jo katram ir kāda kļūda, novirze uz kādu pusi no centrālā punkta.

Taču, ja visi savienojas kopā katrs ar savu kļūdu, tad mēs abpusēji izlabojam citu kļūdas, tā tas ir iekārtots. Un tad mēs notēmējam tieši pašā centrā. Pateicoties savām pūlēm savienoties kopā, lai arī nepatiesām, – mēs it kā pārvaram sašķeltību.

No nodarbības pēc 17. Bāla Sulama vēstules, 23.02.2012., Aravas tuksnesis.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises | Add Comment →