Tukšums iekšienē – tas ir garīgās tilpnes dīglis

Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 100. p.: Lai nevienam nerodas doma, it kā Radītājs vēlas palikt tādā vadības stadijā, kad Viņa vaigs slēpts no radījumiem. Tad, kad Viņš rīkojas ar Saviem radījumiem, paliekot vaiga apslēptībā, cēlonis ir tikai viens: Viņš grib, lai radījumi vēlētos Viņa vaiga atklāsmi un Viņu atrastu.

Mēs runājam tikai no saņemošo pozīcijas, tas ir, radījumu, kuri izjūt sajūtas attiecībā pret Radītāju. Lūk, radījums: rumpis, galva, rokas un kājas – viss savā vietā. Taču, vai tas automātiski tiek dēvēts par „radījumu”? Nē.

„Radījums” – tā ir vēlme baudīt, kura sajūt Radītāju, vai trūkums pēc Viņa. No šī trūkuma nāk mana sākotne kā radījums – attiecībā pret To, kuru es dēvēju „Radītājs”. Turpretim, ja man nav šīs Radītāja trūkuma sajūtas, tad es neesmu radījums, neattiecinu sevi uz kaut ko vai kādu un palieku „dzīvnieciskās” attīstības pakāpē.

Radījums, cilvēks (adam) sākas no sava Avota, Radītāja meklēšanas. Tikai tad viņā dzimst garīgā tilpne, vajadzība atklāt Radītāju. Līdz tam laikam viņš iziet priekšposmus, vēl nesasniedzot savas vēlmes ceturto stadiju.

Kopumā runa iet tikai par vēlmes baudīt lielumu, par tās „biezumu” un jauno kvalitāti, kas virza cilvēku uz Avota atklāšanu. Dzimstot cilvēkā šai jaunajai vēlmei, viņš sāk sajust sevi apslēptībā. Tādējādi apslēptība – tas arī ir atklāšanas posms: es atklāju sevī ko tādu, kas no manis ir apslēpts. Un tas nav maz. Ja jau mūsos mostas kāda „ēstgriba”, kāda vēlme, ja iekšienē atklājas tukšums, trūkums pēc kaut kā – tas jau ir nākamās tilpnes dīglis. Tālākā tilpnes formēšanās prasa piepūli no manas puses, taču tās sākumu, diega galiņu, man ieliek rokās.

Šī iemesla dēļ apslēptība ir jāciena un jāmīl, to nedrīkst noraidīt un nievāt, bet jāzina, kā ar to strādāt. Tā -mūsu māksla, jo apslēptība mūs noved pie atklāšanas. Vēl vairāk, atklāsme arī nonāks pie cilvēka apslēptā formā: ja patreiz aizsegu tai veido Radītājs, tad pēc tam cilvēks pats to izveidos – un tajā atklās Radītāju.

Radītājs atklāj viņam Sevi apslēptu, Viņš liek „starpsienu”, pieliek „aizskaru” starp viņiem – tā, lai cilvēks sajustu Viņa klātbūtni apslēptībā. No šejienes cilvēkam ir jāveic aprēķins: „Tas notiek tāpēc, ka es atrodos egoistiskajā saņemošajā vēlmē. Ja tagad es radīšu to pašu priekškaru ne uz savu apziņu, bet tikai uz savu egoismu, tad daļēji es varēšu pacelties virs šī „priekškara”, virs ekrāna – un tur atklāšu Radītāju. Turpretim lejasdaļā, kas atrodas zem ekrāna, patliks tikai mans ego, vēlme baudīt saņemšanas dēļ. Veidojot šādu ekrānu, šādu aizsegu virs sava egoisma, es tādā pašā mērā noņemu aizsegu no Radītāja”.

Tātad mēs strādājam ar apslēptību to nenoslaukot no sliekšņa. Visi ekrāni – tā ir apslēptība: es pārbaudu, kas jāaizklāj, bet kas jāatklāj, cik lielā mērā, kādā formā. Tas arī ir viss mans darbs.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 22.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: