Labošanās nemēdz būt personiska

Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 94. p.: Sacīts: „Meklējošie Mani – atradīs Mani”. Varētu domāt, ka šeit nav vajadzīgas īpašas pūles un pat parasts cilvēks, kurš nav gatavs pielikt tam jebkādas pūles, arī atklās sev Radītāju. Taču gudrie mūs brīdināja, lai mēs neticētu šādam traktējumam. Gluži otrādi, piepūle šeit ir obligāta, bet ja „nepūlējās un atrada – netici”.

Ja cilvēks iet vienatnē, viņam nav iespējas izlaboties. Sacīts: „grupa vai nāve”. Kad Israēla tauta nostājās pie Sinaja kalna, tai bija uzstādīts nosacījums: vai nu jūs apvienojaties kā viens cilvēks ar vienu sirdi, vai arī šeit būs jūsu kapa vieta. Runājot citādi, pretējā gadījumā jūs nekad neiegūsiet garīgo dzīvi. Tilpnei ir jābūt vismaz nedaudz izlabotai.

Varētu domāt: „Kā tad tā? Tad jau man vajag, lai visi izlabotos. Vai tad es varu izlabot tikai daļu no kopējās tilpnes?”

Mums tikai šķiet, ka mēs īstenojam daļēju labošanos. Patiesībā šis process aptver visu pasauli, tikai tilpņu daļās (99,9%) labošanās noris tām nemanot, bet otrajā daļā tā norisinās apzināti, pēc tam, kad tās raida augšup attiecīgu lūgumu (MAN) un veic nepieciešamo analīzi. Rezultātā visa kopējā tilpne iekļaujas labošanā – tas ir jāzina. Un tāpēc mums jārūpējas par visiem.

Tāpat  ir jāsaprot princips „pūlējās – un atrada”. Viss mūsu darbs – tie ir apvienošanās centieni, kas arī noved mūs pie „atraduma”. Tikai uz šīm pūlēm atnāk atbilde – augstākā gaisma, kas veic labošanu. Mums jauzstāda tai sava patiesā vienotības vēlme, un tad gaisma iedarbojas uz šo vēlmi – saliedē mūs kopā un no jauna pārvērš monolītā tilpnē.

Tad visas vēlmes, viss, kas atklājās sašķelšanās brīdī, iekļaujas tajā kopā ar mums kā avijuts, un mēs iegūstam tilpni, 620 reizes lielāku kā iepriekš.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”. 13.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: