Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 97. p.: Tādēļ gudrie daudzviet mūs brīdināja par obligātu nosacījumu nodarbojoties ar Toru: lai šī nodarbošanās būtu tieši lišma. Tas ir, tāda, lai, pateicoties Torai, izpelnītos dzīvi, jo tā ir dzīves Tora. Šim nolūkam tā mums tika dota, kā sacīts: „Izvēlies dzīvi”.

Tas ir ļoti svarīgs un, es pat sacītu, ļoti biedējošs nosacījums. Tajā slēpjas ļoti nopietns brīdinājums par to, ka nedrīkst nepareizi izmantot Toru, proti, kabalas metodiku. Visas kabalas grāmatas nes gaismu, un ja cilvēks tās nepareizi pielieto, tad dzīves eliksīra vietā ieņem nāvējošu indi. Tas ir ļoti spēcīgs ierocis, līdzīgs saņemšanai, kura spēj kalpot lietas labā tehnikā un medicīnā vai nonāvēt. Tāpat arī uguns var pārvērsties par postošu ugunsgrēku vai gāzes plīts riņķa zilajās mēlītēs.

Gaismas spēks – Dabas spēcīgākais spēks, un to ir jāprot izmantot. Tāpēc gudrie sākotnēji aizliedza apgūt kabalu visiem, izņemot tos, kuriem jau piemīt altruistiskais nolūks lišma.

Taču kā nonākt pie šāda nolūka? Šeit paredzēti priekšnosacījumi.

Vispārcilvēciskajā līmenī cilvēkiem nav vajadzības studēt kabalas metodiku. Taču reiz man rodas jautājums: „Kāda ir dzīves jēga?”, un es vēršos pie kabalas. Tad – jautājums par to, kādēļ es mācos: lai man būtu labi vai lai nonāktu pie nolūka lišma?

Sākumā cilvēks vēlas uzzināt, kāda ir dzīves jēga. Viņam vēl nav skaidrības par nolūkiem. Bāls Sulams raksta, ka tikai nolūks lišma, tas ir, atdeves dēļ, ļauj apmācīt cilvēku pēc kabalas metodikas. Tādā gadījumā viņš, protams, mācīsies pareizi. Taču neviens nesāk no šā līmeņa, līdz tam vēl ir jāizaug.

Tādēļ cilvēkam ir jāiekļaujas grupā, kur viņam ir skolotājs un grāmatas. Ja visi šie faktori ir savākti kopā pareizā kompleksā, tad, neskatoties uz nekompetenci, cilvēkam var dot saikni ar kabalas metodiku, jo tādā gadījumā tā novedīs viņu pie nolūka lišma.

Tādējādi nepieciešami noteikti ietvari: biedri, skolotājs, mācības. Tad cilvēks nesapīsies un nenomaldīsies no ceļa. Pretējā gadījumā „dzīves eliksīrs” viņam pārvērtīsies par „nāvējošu indi”.

Kas attiecas uz pārējo cilvēci, tā neizjūt pēc tā vajadzību. Savā laikā Ābrams deva piegulētāju dēliem „dāvanas” – austrumu mācības, kas atbilda viņu attīstības līmenim, un nosūtīja viņus uz austrumiem nodarboties ar to, ko šodien mēs dēvējam „New Age”.

Ar šo ir jāsaprot notikumu tālākā attīstība. Ar sašķelšanās palīdzību Tora izplatījās visu tautu vidū un palika Izraēlas tautā. Taču no otras puses, kas tā ir par Toru? Vai tad var trimdas laikā, egoistiskajā nolūkā studēt kabalas metodiku?

Gala rezultātā kopš mēs iznācām no trimdas, mūsu rīcībā nav īstā Tora, bet tās „makets”. Mēs joprojām kabalas grāmatas dēvējam par „svētām”, taču šajā Torā nav gaismas. Par to raksta Haims Vitals, par to raksta arī Bāls Sulams.

Ja cilvēkam nepieciešama Tora, lai nonāktu pie nolūka lišma, tad viņš tiecas pēc kabalas zinātnes, kurā patiešām slēpjas gaisma, kas atgriež pie Avota. Lūk, tāpēc šī zinātne bija aizliegta visas trimdas garumā, – lai neatnestu cilvēkam gaismu, kas kļūtu viņam par nāvējošu indi.

Tikai mūsdienās un tālāk, kad esam nonākuši pie totālas sašķeltības un pie pēdējā egoistiskās vēlmes slāņa, mēs drīkstam atklāt kabalas zinātni un paši to apgūt. Bāls Sulams par to raksta rakstos „Laiks rīkoties”, „Mašiaha aicinājums” u.c. Runa iet par to Toras daļu, kura nes gaismu, kas atgriež pie Avota, un mūsu paaudze jau atrodas „Mašiaha dienu” stāvoklī, kad šī metodika ir jāizmanto.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 15.02.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kabalas apgūšana | Add Comment →