Mērojot dižo kabalistu ceļu

Jautājums: Pirms Zoar Grāmatas lasīšanas, klāstot mums par nolūku, kurā mums jāatrodas, Jūs nekad nerunājat ne Zoar valodā, ne sfirot valodā. Jūs vienmēr runājat par sajūtām. Taču teksts, kuru uzrakstījis rabīns Aba šādā apslēptā formā, nepalīdz mums atrasties sajūtās…

Atbilde: No vienas puses, tas ir pareizi. No otras puses, kad mēs studējam, kā Malhut paceļas augšup uz Binu, nolaižas no tās, AHAP paceļas augšup, nolaižas lejup, dvēseles paceļas augšup, – tajā arī ir sajūtas, kaut gan runa iet par īpašībām pakāpienos. Mūsos jau rodas kāda jutekliska atsauksme uz šiem vārdiem – Malhut pacelšanās augšup uz Binu, samazinājums, mazais stāvoklis (katnut), lielais stāvoklis (gadlut), barošana, dzimšana. Un neskatoties uz to, ka runa iet par sfirot, tu tomēr tam pievieno zināmas sajūtas, kaut arī neatrodies šajās īpašībās.

Līdz mahsoma šķērsošanai visas šīs sajūtas jebkurā gadījumā nav īstenas. Šeit neko nevar darīt.

Taču garīgā aprakstīšanas stils ļoti atšķiras. Palūkojiet, kā rakstīja Ramhals un kā AGRA – cik lielā mērā atšķiras viņu rakstniecības veids. Arī Bāls Sulams un Rambams. RAŠI, visu Tanaha grāmatu komentāru autors vienkāršajā klāstījumā, bija izcils kabalists. Taču palūkojiet, kādā veidā viņš sevi izpauda – vienkāršā ikdienišķā valodā, skaidrā un katram saprotamā. Kā viņš sevi apslēpa!

Tu jautā, kāpēc rabīns Aba uzrakstīja Zoar Grāmatu tādā apslēptā formā? Viņš neslēpa. Rakstīts, ka rabīns Aba prata atklāt apslēptībā. Tā ir atklāšana apslēptībā (metilat ester). Tas nenozīmē, ka viņš rakstīja, kā sacīts: rabīns Šimons runāja par to, ko izzina, rabīns Josijs, un citi skolnieki klausījās un apsprieda to, ko viņš atklāja, bet rabīns Aba klausījās viņos visos un pierakstīja. Nē. Lieta nav ar roku rakstītajā pierakstā.

Runa iet par to, cik lielā mērā katrs no viņiem ietērpa sevi viņu kopējā atklāšanā, kuru viņi veica grupā, cik daudz katrs pievienoja savus noskaidrojumus, jo katrs atklāja kopējo izzināšanu citādi, savā personīgajā īpašībā, – un kā rezultātā viņi izveidoja mums pakāpienu kāpnes, pa kurām mēs mērojam ceļu un virzamies uz priekšu. Tieši to veica Zoar Grāmatas autori.

Pastāv Bezgalības pasaule. Taču mums jāsāk no mūsu sašķelšanās punkta, no sfēras centra, no tumsas. Kur tad atrodas visi šie pakāpieni, kuri mums jāšķērso? Saprotams, ka no augšienes lejup notika gaismas lejup nākšana, pasauļu, kāpņu pakāpienu izveidošana – to visu veica Radītājs…

Taču Zoar Grāmatas autori īstenoja šo procesu no lejas augšup, un tas tiek dēvēts, ka viņi uzrakstīja Zoar, kā sacīts: „Uzraksti uz savas sirds bauslības galdiņa”. Tādēļ viņi vēl it kā attiecas uz pirmtēvu pakāpi, kas sniedzas no Ādama līdz Ābramam. Viņi visi it kā iemina tev taku meža biezumā – mēroja to pirms tevis, attīrīja tev ceļu, izvietoja ceļa rādītājus, izcirta pakāpienus stāvās uzejās, atstāja tavā rīcībā līdzekļus, kas atvieglo ceļu. Būtībā to arī izdarīja Zoar Grāmatas autori.

Tad tu mēro ceļu viņu pēdās – un negaidīti tev atnāk doma no rabīna Josifa, no rabīna Hija vai no rabīna Aba… Tu jūti, ka viņi gāja pirms tevis, un ko viņi darīja katrā vietā. Tas tiek dēvēts – uzrakstīt grāmatu.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 12.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: