Radītājs izturas pret radījumu ar absolūtu labestību un pilnīgu atdevi, un ja radījums sajutīs tādu attieksmi, tam nebūs jebkāda iespēja ko izdarīt pašam – tam nebūs ko pielikt. Tas radījumu pakļaus un nomierinās.

Tāpēc pastāv apslēptības sistēma, kas slēpj labestīgo un labu nesošo gaismu, un kas pavājina to līdz tādai pakāpei, kas dod cilvēkam izvēles brīvību. Tad absolūtā mīlestība, laba attieksme neparalizēs radījumu, bet sniegs iespēju pielikt savu attieksmi un savu darbu.

Ja gaisma atklātos visā savā pilnībā ar visu spēku, nesot tikai labestību, cilvēkam neatliktu neviena vēlme, un viņš nespētu veikt nevienu kustību un kaut kādā veidā sevi mainīt. Tad sevi un savu eksistenci viņš vispār nesajustu.

Tāpēc mēs darbojamies apslēptības iekšienē – tās ir Radītāja pirmās rūpes attiecībā pret radījumu – apslēpt sevi, lai dotu radījumam visu Bezgalības pasauli. Tieši pateicoties tam, ka gaisma ir apslēpta, cilvēks var iegūt Bezgalības pasauli un kļūt par tās saimnieku, pārvaldnieku, piepildošo un radošo. Tādā veidā cilvēks arī sasniedz to pilnības pakāpi, kura no viņa puses dēvēta „labs un labu darošs” Radītājam.

Viss tādēļ, ka pastāvēja apslēptība attiecībā uz absolūto mīlestību, kas nāk no Radītāja radījumam. Tajā mērā, kādā cilvēks spēj izturēt šo absolūto mīlestību, iepriekš sagatavojoties, lai mīlestības atklāsme viņu neapdullinātu, – šī mīlestība atklājas.

Tas viss – tikai mīlestības atklāsme… Kaut arī pastāv vairums garīgo pakāpju un ļoti daudz stāvokļu, taču būtībā noris vienīgi tumsas un gaismas atklāsme, un tas viss ir absolūtās mīlestības izpausme, ar kuru sākas un beidzas radījums. Turklāt visi pārējie stāvokļi pastāv tikai tās atklāšanai.

Uz katra kāpņu pakāpiena cilvēkam zināmā mērā jāatklāj šī absolūtā mīlestība, atbilsmē ar savām tilpnēm/ vēlmēm, jo Bezgalības pasaulei nav mēra vai kāda cita pasaule, pakāpe, stāvoklis. Viss tiek mērīts tikai saskaņā ar radījuma vēlmēm.

Tāpēc, ja cilvēks sasniedz vismaz pašu mazāko, bet pilnu piepildījumu, tas šķiet viņam kā Bezgalības pasaule – jo kļūst par viņa pasauli. Turklāt paceļoties augšup uz nākamo pakāpi, viņš redz, ka iepriekšējais stāvoklis bija mazs, bet esošais no jauna viņam šķiet kā vesela pasaule. Tajā brīdī, kad viņš sasniedz tās nobeiguma robežu, viņam šķiet, it kā viņš atrodas Bezgalības pasaulē un vairs nav ko pielikt, jo izzina absolūto mīlestību uz šās pakāpes. Taču viņam ir jāredz, kāpēc šī mīlestība tomēr nav pilnīga.

Šeit pastāv trīs līniju jēdziens, sadalījums – garīgā parcufa galva, rumpis, nobeigums, šī iemesla dēļ visas vēlmes neiekļaujas Radītāja un radījuma saiknē, atliek vēl faktiskās saņemošās vēlmes (AHA”P de–erida), „akmens sirds” (lev aeven). Tas ir, saprotams, ka vēl nav sasniegta absolūtā mīlestība. Taču neskatoties uz to, tās daļa tiek sajusta katras pakāpes nobeiguma posmā.

Būtībā radījumam pastāvīgi ir jāstrādā, „norobežojoties no ļauna un darot labu”. Darīt labu – tas nozīmē censties izpildīt pašu smagāko darbu: meklēt, kur var izmantot mīlestību. Tas ir pats grūtākais, jo nepieciešams pastāvīgi strādāt ar vēlmēm.

Uz katras pakāpes – savas problēmas, savs darbs un savi rezultāti. Taču vienmēr ir jāatceras, ka visi stāvokļi, kurus izejam mūsu materiālajā un garīgajā dzīvē, nāk no Radītaja absolūtas mīlestības un vajadzības mums to atklāt visā pilnībā.

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules, 13.02.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →