Rītausmas pieskāriens

Mēs nevaram atšķirt dienu no nakts, līdz neesam saņēmuši vismaz kādu daļēju gaišas dienas sajūtu, un tad saprotam, ka atradāmies tumšā naktī. Taču līdz šim brīdim cilvēkam nav iespējams saprast, ko nozīmē diena un nakts, jo tam ir nepieciešama sajūta.

Taču, ja cilvēks iegulda spēkus, cītīgi strādā, nelokāmi pilda visas prasības, dara visu iespējamo, kā sacīts: „Visu, ko vēlies, tikai neaizej”, ja viņš neatlaidīgi turpina gluži kā „jūga vērsis un ēzelis zem nastas”, tad gala rezultātā sasniedz sajūtu, kas dēvēta par Radītāja dienu. Ticība tiek dēvēta par dienu.

Ticība – tā ir vēlme un sajūta, kas ļauj man pacelties augstāk par sevi un dot Radītājam, saņemot spēju domāt par Viņu, neuzvēršot nekādu uzmanību sev pašam. Es paceļos virs sevis tā, ka vajadzība, vēlme pēc Radītāja kļūst man noteicošais, un tikai viņu es varu piepildīt, viņam vēlos pievienoties – gluži kā kalps, kurš uzticīgs savam saimniekam. To es uztveru kā īstu gaišu dienu, kā piepildījumu.

Saprotams, ka šeit nevar iztikt bez kritikas, un jau nākamajā mirklī es jūtu, kā diena man satumst, un sirds nocietinās. Man jānoskaidro savs stāvoklis, sākumā man nav garīgo tilpņu, izņemot vienu pirmo punktu, ar kuru es piestiprinos augstākajam. Es pagaidām neko nesaprotu un neapzinos, tikai iespaidojos no šīs pirmās sajūtas.

Tagad man ir jāiegūst garīgās tilpnes – jūtas un prāts. Tos iespējams iegūt tikai ar trūkuma sajūtu, un tāpēc sirdī un prātā man sāk atklāt vēlmes un domas, it kā pret šo stāvokli. Taču mani sargā, nepārsniedzot to mēru, kad esmu vēl spējīgs to izprast, lai es pastāvīgi uz kādu mirkli sajustu gan gaismas, gan tumsas, nakts un dienas pieskārienu.

Un tad uz šīs starpības, savstarpējā kontrasta, es sākšu noskaidrot un saņemt sajūtas, īpašības, kurās pēc tam spēšu atklāt šo jauno dimensiju. Tādā veidā pakāpeniski, sākot ar rītausmu, pie manis atnāk diena, un es sāku atšķirt gaismu un tumsu.

Mēs gatavojamies tam kopā ar biedriem, cenšoties izturēties viens pret otru ar atdevi, līdzdalību, savienojoties un iedziļinoties biedrā, lai nodrošinātu viņam garīgo izaugsmi, viņu atbalstītu tajā gluži kā mazu bērnu vai slimnieku, kuram nepieciešama mūsu palīdzība un gādība. Tāds atbalsts attīsta mūsu vēlmes, kurās mēs sasniedzam Radītāju.

Rūpes par citiem – tā arī ir garīgā tilpne. Ticība – tā ir īpašība, kas sniedz spēku dot, pacelties virs sava egoisma, un rūpju vietā par sevi pašu, sākt rūpēties par tuvāko un par Radītāju. Tāda ticība tiek dēvēta par dienas gaismu, rītausmu.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 09.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: