Valdošais pār pagātni, tagadni un nākotni

Dzīves sajūta tiek mērīta ar attiecībām starp trijām gaismām un pagātnes stāvokļa informācijas ierakstu (rešimo). Tagadnes stāvoklī mums ir iekšējā un apkārtējā gaisma, ar ekrānu starp tām, kurš dala atnākošo gaismu šajās divās gaismās.

Iekšējā gaisma (I”G) dod tagadnes laika sajūtu. Apkārtējā gaisma, kas palikusi no tā, ko mēs vēl nespējam pārvarēt atdeves dēļ, sniedz nākotnes sajūtu. Informācijā (rešimo), uz kuru pamatojoties es veicu šo aprēķinu, dod man pagātnes sajūtu.

Tas ir mans neizlabotais egoisms, kas dala man laiku pagātnē, tagadnē un nākotnē. Turklāt, ja es saņemu simtprocentīgu ekrānu uz visu savu vēlmi, tad man vairs neeksistē dažādie laiki. Laika jēdziens vispār pārstāj pastāvēt, ir tikai Bezgalības pasaule.

Tas ir, pašas par sevi pagātne, tagadne un nākotne – nepastāv! Mēs pašlaik vienkārši pieradinājām sevi tādā veidā uztvert, un just šīs iedarbības, taču tā ir tīri psiholoģiska problēma. Laiks nepastāv, ir tikai dvēseles, kura sajūt pastāvīgi mainošās gaismas iedarbību, stāvoklis. Un tādēļ mums šķiet, ka paiet laiks.

Pārejot no laika materiālā jēdziena uz garīgo, – pie attiecībām starp rešimo, iekšējo un apkārtējo gaismu, kas nosaka pagātni, tagadni, nākotni, es sāku citādi attiekties pret savu stāvokli. Kļūst saprotams, ka laiks nepastāv, un viss ir atkarīgs tikai no manis. Es varu paātrināt laiku, ja sevi pasteidzināšu pietuvināties tagadnei no pagātnes, un no tagadnes – arvien tālāk nākotnē.

Viss ir atkarīgs no tā, cik ātri es iegūstu ekrānu, to attīstu, noskaidroju savu stāvokli un izpildu saņemšanas atdeves dēļ darbības savas dvēseles desmit sfirot(ās). Tas arī ir viss mūsu darbs, jo nekas cits nav jādara, kā tikai jāpaātrina laiks.

Ja mēs paši „spiežam uz gāzes pedāli”, tad ātri virzāmies uz priekšu savā garīgajā izaugsmē un saīsinām ceļu, to padarot patīkamu, kas noved pie lolotā mērķa. Tad mēs to izejam ar prieku un labpatiku, attaisnojot un pateicoties Radītājam kā labam un labu darošam, kurš sagatavojis mums tādu brīnumskaistu ceļu.

Taču, ja mēs nepieliekam pūles savas izaugsmes veicināšanai, nespiežam uz gāzes pedāli, bet tiekam stumti no aizmugures ciešanu ietekmē, tad virzāmies dabiskajā attīstības tempā, kad viss notiek „savā laikā” (beito). Un tādēļ tādu virzienu mēs sajūtam kā nepatīkamu, tas nodara mums ciešanas, jo atnākošā gaisma neatrod vēlmes, kuras būtu gatavas to pieņemt, un tādēļ tā ir spiesta palikt ārpusē un spiež uz mums, tādā veidā izsaucot sāpes un ciešanas.

Tādā gadījumā visa gaisma, kurai bija jāatnāk „pasaldinātai”, jo nāk pēc mūsu lūguma augstākajam, atnāk bez „pasaldinājuma”, bet tieši kā ir. Un tad tā izpaužas kā Gvurot – dedzinošā uguns. Viss nāk no gaismas, taču tā var tikt sagaidīta ar vēlmēm, kuras tai ir gatavas un aicina, bet var vienkārši atnākt saskaņā ar dabisko procesu, tai noteiktā laikā. Tāpēc galvenais – paātrināt savu darbu.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 12.01.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: