Viedoklis („Die Zeit”, Vācija): Egoismā apsūdzētie, kas kaitē sabiedrībai

Slēpšana: Šveice

Vienā Šveicē ES pilsoņu kontos ieguldīti 1560 miljardi eiro, Lielbritānijā ieguldīti 1400 miljardi, Luksemburgā – 440 miljardi, Lihtenšteinā – 78 miljardi. Visas šīs valstis palīdz izvairīties no nodokļiem. Tās izsūc citu valstu nacionālo īpašumu un dzīvo uz procentiem.

Tās visas labprāt skandē par Eiropas solidaritāti.

Lepnība: Francija

Valsts nevēlēšanās izvietot ražošanu attīstības valstīs. Valsts protekcionisms palielinās cīņas vārdā par eksporta mazināšanu. Elizejas pils kā politisko ieroci izmanto savu varu pār koncerniem. Tajā laikā, kad francūžiem neizdodas gūt sekmes saviem spēkiem, Francijas politiķi – pārliecināti eiropieši.

Slinkums: Grieķija

Atēnās – neticami saudzīga attieksme pret sevi pašiem. Hellādai Eiropā naudas ir pietiekami. Korporācijas turas pie savām privilēģijām. Strādnieki saņēma milzīgus naudas uzturlīdzekļus. Ģimenes piesavinājās sev mirušo radinieku pensijas. Politiķi algo savu vēlētāju brāļadēlus un brāļameitas. Taču grieķiem nepietiek dusmu uz tādiem pilsoņiem.

Atēnu populists skarbi izsakās attiecībā pret Merkeli, taču ir visai liberāls attiecībā uz savu atbildību par notiekošo valstī. Šis vājums, šī nespēja būt paškritiskai arī ir Grieķijas īstā krīze.

Egoisms: Īrija

Nodokļi Īrijā ir tikai 12,5%, un tie piesaista starptautiskās investīcijas. Tas ir absolūtais minimums Eiropā. Lielākā ES valstu daļa pieprasa 30% no uzņēmumu ieņēmumiem. Kā iekšējā tirgū, kur katram jābūt nodrošinātam ar līdzvērtīgām konkurences iespējām, var pastāvēt tāda starpiba?

Svētulīgums: Vācija

Vai var pastāvēt tāda Eiropa, kur viens eksportē un gūst peļņu, bet citi patērē un iestieg parādos? Vācieši lepojas ar sava eksporta varenību, tas tiek uzskatīts par vāciešu ekonomikas ražīguma pierādījumu.

Taču, ja viena valsts pārdod citām vairāk preču nekā saņem no tām, tad situācija visiem dalībniekiem izrādās drīzāk nepatīkama. Pagājušajā gadā vācu eksporta pieaugums uz ES valstīm sastādīja 62 miljardus eiro.

Vācijā ražotās preces netiek iemainītas pret ārzemju precēm, bet tiek piegādātas par naudu kredītā. Dienvideiropas valstis aizņemas naudu no Vācijas, lai pirktu tās preci, taču skaļāk par visiem par šo parādnieku esību žēlojas pati Vācija.

Izšķērdība: Spānija

ES dotācijas fermeriem to konkurētspējas saglabāšanai. No Spānijas, Itālijas, Francijas un Vācijas transportētā lētās gaļas, piena un dārzeņu ievērojama daļa nonāk Āfrikas tirgos. Savukārt ražotāji no Ganas, Kamerūnas vai Kotdivuāras cieš fiasko. Lauksaimniecības izejvielu cenu kāpuma gadījumā šīs valstis nespēs atļauties importēt no ES sauso pienu, putnu gaļu vai graudus. Vai tas novedīs pie pārtikas produktu krīzes vai bada – ārkārtējos gadījumos ES pasaulē ir milzīgs investors.

Skopums: Lielbritānija

Briti turpina domāt, ka viņu rūpniecības zaudējumus var kompensēt ar svešas naudas palīdzību. It kā naudas zaudējumiem arī turpmāk ir jāpārvēršas par viņu ienākumiem. Nepievēršot uzmanību jebkādai pierunāšanai, viņi stūrgalvīgi seko savai loģikai par tirgu neievainojamību, kurai galu galā pakļāvās kā politiķi, tā arī sabiedrība.

2008. gadā no krājkontiem un pensijas fondiem pazuda parasto noguldītāju miljardi eiro, tostarp Londonas baņķieriem nebija nekādu zaudējumu. Valstu parādu krīze sākās tad, kad valdība bija spiesta nodalīt banku problēmas. Neskatoties uz to, no Londonas uz aicinājumu investoriem sadalīt riskus, izskan vienīgi sašutuma pilni protesta saucieni.

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment →