Izlem, kurš valdīs pār tevi

Mums nākas mērot ilgu ceļu noskaidrošanās. No radīšanas sākuma un līdz nobeigumam – tas viss ir tikai vienas vēlmes baudīt noskaidrošanas attiecībā pret Dodošo, Avotu, Radītāju.

Šo noskaidrošanu daļu mēs veicam neapzināti, zemāk par savu sajūtu un sapratni, kā sagatavošanās tām noskaidrošanām, kas atnāks vēlāk, un pieprasīs apzināšanos un izjūtas. Līdzīgi tam kā aug mazs bērns vai notiek jebkura cita attīstība. Nepieciešams iziet vairums darbību, visus iespējamos aprēķinus un tajos palikt, līdz pēkšņi sāksi just, ka rodas jauns jutības, noskaidrošanas līmenis, un tādā veidā tu pacelies augšup uz nākamo pakāpi.

Taču pēc tam visa jaunatklāsme it kā izdzēšas, aizmirstas – mēs pie tās pierodam, bet pieradums notrulina garšas izjūtu. Un mēs no jauna pūlamies izrauties uz priekšu, cik vien tas ir iespējams, līdz šajā neapzinātajā stāvoklī atkal dzimst jaunas sajūtas, secinājumi.

Galvenā noskaidrošana ir tajā aspektā, kurš valdīs: Radītājs vai Faraons, „zizlis vai čūska”. Saprotams, ka vārdos katrs piekrīt pacelties augšup pie citas, atdodošās dabas. Taču kā to saņemt?

Šeit arī rodas šī cīņa starp Faraonu cilvēka iekšienē – un Mozu (Moše) viņā vai Āronu. Strīds ir par to, kādēļ man jāpieliek pūles? Ja sacīts, ka tas nav manos spēkos, un jebkādas manas pūles nelīdzēs, tad kamdēļ man censties?

Taču no otras puses, sacīts, ka „neviens man nepalīdzēs, izņemot sevi pašu”, kā arī „Pielika pūles – un atrada!” Problēma tajā, ka cilvēks nav spējīgs sasniegt sajūtu, ka izmaiņām ir jānotiek iekšienē. Un tad, pateicoties šīm izmaiņām, viņš kļūs spējīgs uz jaunu aprēķinu.

Turklāt šajās izmaiņās viņš pilnībā ir atkarīgs no augstākās žēlastības: būs, tātad būs, bet ja nebūs, tad nebūs. Taču jebkurā gadījumā ir jāstrādā, un šis darbs ir tajā, lai rastu žēlastību Radītāja acīs, lai Viņš izrādītu mums šo it kā protekciju…

Taču būtībā tas sanāk kā „Pielika pūles – un atrada!” Tas ir, mūsu lūgumi – tie nav lūgumi, bet pārbaude, cik lielā mērā mēs atrodamies darbā, kurš dalās „puse uz pusi”. Vienu pusi jādara cilvēkam, bet otru pusi – izdarīs gaisma, kura nonāk no augšienes un veic labošanu.

Zizlis, kuru nedrīkst mest zemē, lai nepārvērstos par čūsku, nozīmē, ka tu nevari atteikties no savām zināšanām, gluži otrādi, tev tās jātur augstu. Turklāt ticība, kas augstāka par zināšanām – nozīmē darbu pār savu saprātu, pēc iespējas vairāk, bet ar nolūku, lai ļautu gaismai izpausties un tevi izlabot.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 19.01.2011.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: