Iekļaušanās pasaules saprātā

Jautājums: Ko nozīmē spēja „just pasauli caur visiem”?

Atbilde: Ja esmu iekļāvies citos, un sajūtu to, ko jūt viņi, domāju par to, par ko domā viņi, tad saprotams, ka man piemīt spējas, kuras vairākkārt pārsniedz parasta cilvēka spējas. Esmu daudz plašāks, spējīgs vairāk sevī ietvert. Mūsu uztvere par katru parādību ir atkarīga no parametru daudzuma, kurus mēs spējam apgūt, no ieskata rezolūcijas.

Parametru daudzums ir atkarīgs no tā, cik daudz manī ir ietverts pretēju lietu. Pateicoties kontrastam starp tām, es atšķiru atsevišķas daļas un varu no tām izveidot vairums variantus kā lego. Pie tam es saprotu, no kā sastāv šīs konstrukcijas, un ar ko viena atšķiras no citas.

Un ja pieņemtās no citiem cilvēkiem jūtas un saprātu esmu absorbējis sevī, tad kļūstu daudzu pretēju īpašību īpašnieks. Tad es uztveru pasauli daudzpusīgi, un attiecībā pret iepriekšējo plaknisko uztveri tas izskatās kā iziešana citā dimensijā.

Psiholoģiski tā ir pilnīgi jauna uztvere, jauna pasaule. Tādā veidā es paceļos virs ķermeņa ierobežojumiem, kas saistīti ar laika, kustības un telpas kategorijām, jo esmu iekļauts cilvēcē. Es iegūstu tās kopīgās jūtas, tās radošo saprātu – datus, kas nonāk pie mums no dabas.

Man rodas iespēja izzināt jūtas un saprātu, kas ielikti dabā, un atrodas tajā kā mana sakne. No turienes nāk visa šīs pasaules attīstība. Šajā attīstībā es redzu, ka atgriežos vietā, tajā dabas jūtu un saprāta saknē, no kurienes attīstījās visa radības ķēde: nedzīvā, augu, dzīvnieku daba un es – cilvēks, kurš sasniedz sakni, un tādā veidā noslēdz attīstības apli.

Es vēlos pasvītrot, ka tā nav nejaušība, ka daba mūs stumj uz savstarpējā galvojuma stāvokli, lai mēs burtiski pazaudētu savas personiskās īpašības. Mēs tās nezaudējam, bet tikai paceļamies virs tām, jo tās ir materiālas, tās attiecas uz dzīvniecisko līmeni.

Viss personiskais manī attiecas uz rūpēm par ķermeni, lai tas eksistētu tam atveltīto laiku vislabākajā veidā. Turklāt attīstība paredzēta, lai mēs paceltos no rūpēm par ķermeni līdz kopīgām rūpēm. Šīs kopīgās rūpes mums piešķir pilnīgi citas īpašības – ne ķermeniskas. Pateicoties tām, es atklāju radījuma programmu un mērķi, dabas nolūku, kurā neviens elements neattīstās nejauši, viss virzās saskaņā ar programmu. Un es varu šo programmu izzināt.

Un tikko es sāku tiekties uz integrālo redzējumu, nodibinot sakarus ar citiem cilvēkiem, tajā pašā mirklī es sāku uztvert šo integrālo redzējumu, mainu savas brilles uz apaļām, integrālām. Es redzu visu dabu, nevis saņemu no tās šauru kanālu attiecībā pret manu ķermeni, – tas, kas man nes labumu vai kaitējumu: uzturs, miegs, izklaides un cits. Nē, es neesmu no tā atkarīgs! Es dzīvoju līmenī, kurš nav atkarīgs no mana ķermeņa, un jau veros uz dabu, kas atrodas augstāk par ķermeņiem. Es it kā neatrodos ķermenī: spriežu, pārbaudu, kontrolēju, izejot no vispārpārcilvēciskā saprāta un jūtām. Šī pakāpe pilnīgi atšķiras no tagadējās.

Patreiz esmu tikai attīstīts dzīvnieks – noteiktos rāmjos un nav zināms, vai tas ir uz labu vai sliktu. Taču pateicoties tam, ka iekļaujos pasaules saprātā, es sasniedzu jaunu nolūku. Es kvalitatīvi mainu savu uztveri pasaulē, kurā atrodos. Tā kļūst īsta, jo es neskatos vairs uz pasauli caur šauro egoistisko spraugu, pievelkot derīgo un atgrūžot kaitīgo, bet burtiski iznāku no tās ārpusē un dzīvoju pasaulē. Un tur pastāv pilnīgi cita uztvere: ne caur egoistisko sietu, caur kuru es redzu tikai to, kas man ir derīgs vai kaitīgs, bet ārpus atkarības no sevis. Tas tiek dēvēts par jaunu dimensiju, kas piemīt cilvēkam.

Un tad es patiešām atklāju saprātu un jūtas, kas atrodas tur, gaišajā stāvoklī ārpus mana ķermeņa, aiz sienas ar šauru plaisu, caur kuru es lūkojos. Es saprotu visu procesu un radījuma uzdevumu.

Mūsu pētījumi parāda, ka tas tā patiešām ir, ka tas ir mums kas netverams. Taču mēs jau sākam apzināties, ka, acīmredzot, šis līmenis pastāv. To var salīdzināt ar tumšo matēriju: tā eksistē, bet mēs to neuztveram, turklāt tie ir 90% no visas matērijas, kas pastāv Visumā.

Tā, lūk, vispārējās jūtas un saprātu, kas atrodas Visumā, mēs pagaidām nevaram atklāt. Tomēr zinātnieki, kuri pēta kosmosu, klāsta par spēcīgu jūtu un saprāta klātesību tajā, kā skaņas, kuras mēs nespējam notvert, bet tikai dzirdam kādu neskaidru troksni. Mēs nevaram atklāt šīs parādības, jo tās attiecas uz dimensiju, kas atrodas augstāk par mums.

No 3. Sarunas par jauno dzīvi, 29.12.2011/

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: