Mācīt saudzīgu attieksmi pret pasauli

Ikvienā no mums ir tieksme uz rīcībām, kuras nav patīkamas apkārtējiem. Pareizas vai nepareizas rīcības mēs varam dalīt cilvēka darbībās attiecībā pret sevi un darbībās attiecībā pret sabiedrību.

Saprotams, ka mums jāiemāca cilvēkam nenodarīt sev kaitējumu, nenodarīt sev fizisku zaudējumu, un lai arī viņam piemīt pašaizsardzības mehānisms, tomēr tādas tieksmes viņā arī pastāv.

Un tieši tāpat mums saudzīgi jāizturas pret apkārtējo vidi. Apkārtējā vide, pirmkārt, tā ir nedzīvā, augu un dzīvnieku daba, kurā mēs dzīvojam, un kura mums ir jāsaglabā. Cilvēkam ir jāiemāca pareizi attiekties pret ekoloģiju, jo no tās ir atkarīgs mūsu uzturs, klimats, visa mūsu eksistence! Mēs dzīvojam dabas iekšienē, un mums ļoti svarīga tās augu, dzīvnieku un arī nedzīvā daļa, jo visu mēs saņemam no turienes. Tādēļ mums jāiemāca cilvēkam saudzīgi izturēties pret savu ekoloģisko vidi.

Un otrkārt, mums viņam jāiemāca pareizi izturēties pret cilvēku sabiedrību, izraisot uz to pozitīvu ietekmi, jo gala rezultātā tas atgriežas pie viņa, un rada viņam apkārt labvēlīgu atmosfēru.

Tadējādi cilvēka attieksme pret sabiedrību un sabiedrības attieksme pret cilvēku, – pats galvenais audzināšanas nosacījums, bet viss pārējais – profesionālas iemaņas, kuras mums viņam ir jāsniedz, lai viņš būtu noderīgs citiem, un pienācīgi nopelnītu savai dzīvei.

Galvenais, kas pietrūkst mūsu attīstībā, tā ir prasme dot jaunam cilvēkam un arī sev pašiem, pieaugušiem cilvēkiem, tādu audzināšanu, tādu skatu uz dzīvi, lai, vēloties mainīt savu stāvokli, mēs parūpētos par sabiedrību, kura mūs var mainīt uz labu!

Kā jau sacījām, cilvēks pats nav spējīgs uzlabot savu dzīvi. To var izdarīt tikai apkārtne, kura man uzliek par pienākumu, atbalsta un maina manu vērtību un prioritāšu sistēmu. Pateicoties tam, man rodas jaunas vēlmes, un es izvirzu sev jaunus mērķus.

Tāpēc cilvēka nākotne atkarīga tikai no izvēles, no apkārtnes izveides, īpaši mūsu globālajā un integrālajā paaudzē, kas totāli savstarpēji saistīta. Jebkurš cilvēks pasaulē nosaka, kas notiks ar katru! Ja kāda no valstīm sāk slikti izturēties pret mani, tas maina visu manu dzīvi, man ir jāaizstāvas un jārūpējas par savu drošību.

Šī savstarpējā atkarība mums liks izveidot, noformēt globālās audzināšanas sistēmu un pirmām kartām, šīs audzināšanas procesā mums jāiemāca sev un citiem saprast, ka mūsu nākotne pilnībā ir atkarīga no apkārtējās sabiedrības!

Rodas jautājums, vai cilvēkam vispār ir gribas brīvība? Vai viņš var ko izdarīt, izpildīt, realizēt tā, kā viņš to vēlas? Un mēs redzam, ka viņam tas ne ļoti izdodas!

Ja līdz šim es attīstījos uz savu iekšējo īpašību, gēnu, ar kuriem piedzimu, rēķina, un apkārtējās sabiedrības (vecāki, bērnudārzs, skola) ietekmē, kura mani veidoja, tad arī turpmāk es, pieaudzis cilvēks, varu izvēlēties, kā man mainīties. Turklāt manas mainīšanās realizācija pastāvīgi notiek ar sabiedrības palīdzību, tādēļ ka es izvēlos, veidoju priekšrocību kārtību un lemju, vai man ir vērts atrasties tās vai citas sabiedrības ietekmē. Tapēc man ir izvēles brīvība, taču šī izvēle īstenojas tikai pateicoties apkārtnei, kuru es izvēlos.

No 3. Sarunas par jauno dzīvi, 29.12.2011.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: