Katru dienu uzkāpjot jaunā kalnā

Atšķirība starp vīrišķo un sievišķo sākotni (zahar un nukva), Radītāju un radījumu – to pretstatā, kuru mēs pat nesaprotam, kas vīrišķai sākotnei noteikts kā daba, radījuma dabai var izpausties tikai nolūkā, kas nopelnīts, pateicoties personīgajām pūlēm.

Radītāja (Zeir Anpin) daba – atdeve, bet Nukvā (radījumā) tā var atrasties tikai nolūkā. Un ja šis nolūks ir pareizs, tad radījuma atdeve izpaužas saņemšanā, un pēc iespējas vairāk.

Sanāk, ka garīgā tilpne, kura mums ir jāattīsta, atrodas augstāk par vēlmi – nolūkā. Tāpēc mēs nesaprotam, kā iespējams tajā veikt aprēķinus.

Uzsākot mācīties, cilvēks pēc kāda laika redz, ka viņa priekšā ir kalns, kura virsotnē atrodas Radītāja pils, un cilvēkam turp ir jānonāk. Taču, jo vairāk viņš pie Radītāja virzās, jo spēcīgāk no viņa atgrūžas un sapinas. Un šeit Toras viedoklis ir pretstatā mietpilsoņu viedoklim. Tas, kurš veicina savu izaugsmi uz egoisma rēķina, pastāvīgi vairo savus spēkus, zināšanas, pārliecību, sapratni, sajūt arvien lielāku atbalstu.

Turklāt tiem, kuri patiešām pūlas uzkāpt Radītāja kalnā, nākas arvien tālāk atrauties no stingrās zemes, tādēļ viņi pārdzīvo arvien lielāku sajukumu un nesapratni. Un šī atstumtība ir jāpieņem – otrādi, kā palīdzība, kas nepieciešama, lai izveidotu savu garīgo tilpni (Nukvu), līdzīgu vīrišķajai, atdeves sākotnei (Radītājam), ņemot no Viņa piemēru.

Patiesas izaugsmes grūtības neatbilst mūsu veselajai sapratnei, bet prasa sevi nosliekt un pieņemt nosacījumus, kurus cilvēkam izvirzījis Radītājs. Tikai tādā veidā iespējams garīgi virzīties uz priekšu.

Tādēļ ceļā uz Pili pastāvīgi rodas arvien bargāki sargi – arvien varenāki un spēcīgāki, kuri nomet cilvēku no sasniegtā augstuma. Katrreiz, sasniedzot sevī kādas izmaiņas, viņš sāk viņu saprast. Un šī sapratne bojā viņa garīgo tilpni, jo tā visa iekļauta ticībā, kas augstāka par zināšanām! Taču sapratne to iznīcina.

Lai palīdzētu mums nepieķerties savām zināšanām, bet arvien tālāk virzīties uz priekšu savā ticībā – augstāk par to, mūs nomet no kalna un piespiež no jauna sākt no nulles. Taču ar katru reizi mēs sasniedzam arvien lielāku augstumu, proti, spējam atteikties no sava egoisma tādā vai citādā veidā – ar gaismas palīdzību, kas atgriež pie avota.

Un tā turpinās līdz brīdim, kamēr cilvēkam nekas vairs nepaliks, viņš pilnībā pacelsies virs savas vēlmes, sasniedzot absolūtu dvēseles uzticību. Tad viņa vēlme (sievišķā sākotne, Nukva) ar savu ārējo formu kļūs pilnīgi līdzīga vīrišķajai dabai, Radītāja iekšējai īpašībai, un notiks vīrišķās un sievišķās sākotnes saplūsme. Mūsu vēlme ir ietērpties no ārienes Radītājā.

Visa augšupeja ir tajā apstāklī, lai sevi nosliektu un pieņemtu atdodošā formu. Ja esmu gatavs uz visu, lai kas no Viņa nāktu, un piekrītu atcelt savu egoismu, tad spēšu kļūt par Viņa ārējo ietērpu. Un tad no Viņa nonāks iedarbība apkartējās gaismas veidā un sāks mani pārveidot. Par to sacīts: „Nukva katru dienu no jauna top šķīsta”, bet Radītājs veido no tās jaunu tilpni, – Dodošā forma veido no cilvēka vēlmi līdzīgu Sev, pareizu nolūku.

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules, 17.01.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: