Mēs nesaprotam, ko nozīmē gūt baudu no atdeves. Radīšanas mērķis bija sniegt baudu radījumiem. Un tie patiešām gūs baudījumu – jautājums tikai – kā?

Mēs nesaprotam, ka vēlmes, kuras šodien sajūtam, mums pilnīgi svešas un atdalītas no mums. Baudījums no atdeves – tā nav labpatika par to, ka cits gūst baudu. Tas vienkārši būtu bizness, kas mums abiem izdevīgs.

Ja gūstu baudu no tā, ka viņam ir labi, pat ja man no tā ir slikti, bet es sevi pārvaru kā vecāki, kuri ziedo visu savu bērnu labā, – tā arī nav atdeve. Garīgajā pasaulē rodas tādas vēlmes, kuras mums grūti pat iedomāties. Var dot tikai kādus aptuvenus piemērus – kā materiālie zari attiecībā pret saknēm.

Tādēļ nepieciešams maksimāli papūlēties iedomāties, cik lielā mērā tas ir īpašs jēdziens, kas nošķirts no ierastā, un kas prasa psiholoģisku apvērsumu. Visa pasaule apgriežas otrādi mūsu apziņā, un tad mēs atklājam ko pilnīgi jaunu.

Tas prasa iekšēju piepūli un atdalīšanos no iepriekšējās apkārtnes, gatavību aizbēgt no esošā stāvokļa, ielēkt Beigu jūrā, pazaudēt galvu, pamest visu, kas ir, paliekot pilnīgi kails un neaizsargāts, un pieņemt visu, lai kas būtu, – tikai lai tas nāktu no augšienes.

Tādā veidā mums sevi jāsagatavo kongresam Aravā, un ja mēs spēsim noturēties tādā stāvoklī, tad sasniegsim izrāvienu – šajā melnajā tumsā, uz Beigu jūras ūdeņiem, un pārvarēsim visu, lai kas mums atklātos.

No nodarbības pēc Rabaša vēstules, 16.01.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →