Zoar, nodaļa “Vaikra”, 129. p.: …Nabaga upuris visvieglākais: divas dūjiņas vai divi jauni baloži. Bet ja nav – tas atnes nedaudz miltu un atpērkas ar tiem. Tajā pašā brīdī pasludina un teic: “Ievēroja Viņš un neatraidīja nabaga lūgšanu” – jo nabaga upuris vērtīgāks par visiem.
Runa iet par cilvēku – ar kādu vēlmes lielumu (avijut) viņš var strādāt atdeves dēļ. Atbilstoši tam, kā viņam atklājas vēlme baudīt, viņš ņem no šīs vēlmes daļas, kuras atrodas no kreisās puses, arvien biezākas un raupjākas, un ja var strādāt ar tām atdeves dēļ, tiek dēvēts par bagāto.
Bet ja viņš var paņemt no savas vēlmes tikai mazākās, vājākās daļas un upurēt tās, tas ir, pietuvināt Radītājam, tad tiek dēvēts par nabagu. Vārds “upuris” (kurban) – no vārda “pietuvināt” (lekarev).
Atbilstoši tam, kādu daļu vēlmes baudīt cilvēks katru reizi pietuvina Radītājam to izmantojot atdeves dēļ, – viņš tiek dēvēts par nabago vai bagāto. Bagātais atnes vairāk, nabagais – mazāk, katrs – atbilstoši spējai strādāt ar savu vēlmi atdeves dēļ. Par “upuri” dēvē vēlmi, kuru es iepriekš izmantoju sevis baudai, bet tagad pietuvinu to Radītājam, pārvēršot no saņemošās atdodošajā. Jo uz šīs jaunās vēlmes rēķina es pietuvinājos Radītājam, izdarīju vēl vienu soli uz priekšu mērojot kāpņu pakāpienus.

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →