Atbalsts katram pacēlumam augšup

Bāls Sulams „Gribas brīvība”: Kad cilvēks atbilst radīšanas nodomam, viņš sniedz labpatiku Radītājam, jo tiek izpildīta Viņa griba. Tad cilvēks izpelnas absolūtu mūžību kā pats Radītājs, un tādā veidā izpelnas brīvību no nāves eņģeļa.

Bāls Sulams skaidro brīvību kontekstā ar realitātes uztveri.

Mēs dzīvojam spēku pasaulē. Matērijas nav, tā mums izpaužas tikai daudzveidīgu spēku iedarbībā, kuri mums veido šo sajūtu. Es uztveru nedzīvo dabu visos tās veidos un izmēros, tāpat arī augu un dzīvnieku dabu, cilvēkus. Šīs četras kategorijas, kuras piepilda manu sajūtu lauku, ir spēki, kuri tādā veidā attēlojas manā vēlmē, un kā uz ekrāna zīmē trīsdimensiju un daudzšķautņainu pasaules ainu.

Tā notiek tādēļ, ka mana vēlme baudīt sadala kopējo atdevi ar nosaukumu „gaisma” vairums iekšējā atveida veidos un līmeņos. Kopumā no visiem šiem atveidiem tā arī izveido pasaules ainu, kuru es redzu un sajūtu.

Tātad man sākotnēji dota sajūta, kurai nav vajadzības sevi sagatavot. Man jau ir saņemošā vēlme, un tajā es sajūtu pasauli. Bez tam es redzu liela mēroga procesus nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā, kā arī starp šīm pakāpēm. Patiesībā runa iet par mūsu iekšējo pasauli, taču to objektu un parādību nosaukumus mēs ņemam no pašas zemākās pakāpes, pēc zara un saknes principa.

Attiecīgi pacēlumam augšup, es tuvojos gaismai caur manas vēlmes slāņiem. Pašā apakšā es redzu „šīs pasaules” ainu. Pēc tam es paceļos uz nākamo pakāpienu, līdz vēlmēm, kuras atrodas tuvāk gaismai, – un tie paši spēki man atklājas parcufim, pasauļu un sfirot veidā. Tad it visā man jau ir saprotama zara un saknes saikne un attiecīgi – formas, kuras es sajūtu kā vēlmes un spēku korelāciju, es nosaucu to analogu vārdos, kas ņemti no mūsu pasaules. Tādā veidā arī rodas zaru valoda.

Paceļoties uz garīgo pakāpi, manas vēlmes mainās. Runājot citādi, es mainos un tādā veidā paceļos augšup uz pakāpi, kas daļēji līdzinās Radītājam. Lai gan tas ir tikai pirmais no simts divdesmit pieciem pakāpieniem (1/125), taču esmu jau dzīvs šajā pakāpē. Turklāt nākamajā pakāpienā esmu dzīvs 2/125 pakāpē. Tas nozīmē, ka es uztveru formu, kura neizzūd. Tā visa tiecas uz atdevi, līdzīgi gaismai. Esmu ar to saplūsmē, es – tilpne, kuru tā piepilda. Tādā veidā es jau atrodos mūžībā, Radītājā. Esmu ienācis Viņa teritorijā ar savām vēlmēm, un tas nozīmē pacelšanos uz dzīvības pakāpienu, bēgšanu no „nāves eņģeļa”.

Pie tam man netraucē tas, ka pirmais pakāpiens paliek uztverē līdz pacelšanās pabeigšanai. Man nepieciešams nolaisties līdz tam un palikt tajā, jo izlabojot vēlmes, tieši no šī pakāpiena man katru reizi ir jāsāk augšupeja. Es nevaru pacelties augšup uz nākamo no tekošā garīgā pakāpiena, – man nepieciešams nolaisties līdz sākotnei, jāsaņem no turienes sabojātās vēlmes piedeva, bet pēc tam jau jāpaceļas augšup līdz tai pašai vēlmei uz augstāku pakāpienu.

Visas sabojātās vēlmes izaug no pašas zemākās vietas. Un tādēļ, lai gan šīs pasaules ainu arī zīmē spēki uz manu vēlmju ekrāna, taču šai ainai pastāvīgi jāatrodas man acu priekšā. Tieši pateicoties šīs ainas sajušanai, es varu pacelties augšup, mērojot katru pakāpienu uz šīm kāpnēm, kuras ved uz Bezgalību.

No nodarbības pēc raksta „Gribas brīvība”, 12.01.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: