Prieks par pasaules atmodu

Radītājs priecājas, ka radījumi veicina savu garīgo izaugsmi, kaut gan viņu izaugsme pilna ar grūti risināmām problēmām, raizēm – tāpat priecājas atpalikuša bērna vecāki, kurš sācis izlaboties un kļūst gudrāks. Radītājs pats arī sagatavoja mums visas šīs problēmas: „nocietināja Faraona sirdi”.

Tā noris mūsu izaugsme, līdz cilvēks sajūt sevi pasaulē, kas pilna ļaunuma. Iepriekš viņam šķita, ka visa pasaule ir labsirdīga, – kamēr viņš bija „nepilnīgi attīstījies”. Taču tagad viņš jūt sevi sliktā pasaulē, un sāk meklēt dzīves jēgu, kādēļ mēs dzīvojam.

Viņš attīstās  tālāk, pateicoties jau apkārtnei, grupai, pareizām grāmatām, un noskaidro, kādēļ viņam ir slikti. Izrādās, tas ir mērķtiecīgs ļaunums. Sacīts: „Es radīju ļaunuma sākotni”. Pastāv augstākais spēks, kas par to rūpējas, ne vienkārši apkārtne, bet kaut kas augstāks.

Viņš iepazīst jau ne vien sevi pašu un savu atkarību no apkārtējo vides, bet augstāko spēku, trešo punktu. Viņš saprot, ka šis augstākais spēks tīšuprāt viņam nodara slikti, lai viņš vēlētos iziet no šī ļaunuma, – un viņš pūlas to izdarīt. Viņš redz, ka ir līdzeklis nepalikt tajā pašā sapnī kā pārējie. Proti, viņš jau pārstāj būt atpalicis, apzinās ļaunumu un vēlas virs tā pacelties, lai saprastu, kādēļ viņam ir slikti.

Sākot meklēt ļaunuma cēloni, viņš atklāj, ka šeit acīmredzot ir augstākā vadība. Tā viņš nonāk pie labošanās, savienojas ar apkārtni.

Viņš noskaidro, ka visas šīs problēmas tika izraisītas ar nolūku. Taču augstākais spēks radīja ļaunumu nevis tādēļ, lai viņu pamocītu, bet lai pacēlies pāri šim ļaunumam, viņš sasniegtu šo augstāko spēku, varētu pārvaldīt, saprast, just un visu lemt.

Tas viss ir pateicoties tam, ka viņš izmantoja savu ļauno dabu mērķtiecīgi. Un tad pret ļauno spēku izpaužas labestības spēks, un cilvēks sāk strādāt ar šiem diviem spēkiem, atrodoties augstāk par tiem, kļūstot par augstākā spēka partneri. Un tāpāt  kā augstākais spēks pārvalda visu dzīvi un šo pasauli ar divu grožu palīdzību: labestības un ļaunuma, tā arī cilvēks vēlas pats pārvaldīt visu pasauli ar labestību un ļaunumu. Viņš vēlas, lai augstākais spēks viņam iemācītu, kā to darīt.

Tādā veidā no stāvokļa, kurā viņš bija pilnīgi atslēgts no dzīves, it kā izaudzis par garīgi atpalikušu, pateicoties egoistiskajai videi, kura viņu par tādu izveidoja un tajā atbalstīja, viņš sāka pacelties pāri šai apkārtnei uz augstāko dimensiju. Rezultātā viņš iemācījās izmantot visu šo vidi un visu savu dabu, un pašu augstāko spēku, lai kļūtu līdzvērtīgs Radītājam. Un to visu viņš izdarīja, lai izzinātu augstāko spēku, lai to atklātu.

Sākumā viņš to darīja neapzināti, gluži kā garīgi nepilnvērtīgs, pār kuru valda augstākais spēks. Pēc tam viņš palēnām sāka iziet no šā stāvokļa, pateicoties ļaunuma spēkam, atklājot sevī egoismu. Tādā veidā viņš attīstījās līdz noteiktai robežai, līdz uzdeva jautājumu: kas ir visa šī ļaunuma cēlonis? Taču ja viss būtu labi, viņam nerastos jautājumi.

Viņam nebija izvēles, kā tikai meklēt labestības spēku pret šo ļaunuma spēku. Turklāt viņš kļuva gudrāks līdz tādai pakāpei, ka iemācījās izmantot tos abus, lai virs tiem paceltos.

Viss šis process norisinās ar devīzi: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Visā darbojas augstākais spēks, kas cilvēku ved visā ceļa garumā. Izzinājis un izjutis šo procesu, viņš sapratīs, ko viņa labā darījis augstākais spēks, kurš cieta daudzkārt vairāk kā cilvēks. Tas laiks, kad cieš cilvēks, cik daudzkārt stiprāk cieš Šhina…

Tādā veidā cilvēks nonāk pie mīlestības pret Radītāju.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 22.01.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed