Zoar Grāmata. Nodaļa „Berešit”, 113. p.: Divi diženie spīdekļi. Nespēja mēness nomierināties līdzās Saulei, jo izjuta kaunu tās priekšā… Tad Radītājs tam sacīja: „Ej un sevi samazini!”.

„Divi diženie spīdekļi” klāsta par līdzību starp radījumu – Malhut un Radītāju – deviņām pirmajām sfirot, kuras radījumam izpaužas kā Radītāja īpašības. Atbilstoši tam, kā Malhut pielīdzina sevi pirmajām deviņām sfirot, tā saplūst ar tām pēc principa „No Tavām darbībām Tevi izzinu”. Saplūsme īstenojas saskaņā ar īpašību līdzību – līdzsvaru, homeostāzi starp diviem objektiem, kā mēs to dēvējam mūsu pasaulē.

Un lai arī vienam no diviem diženajiem spīdekļiem (Malhut) nav savas gaismas, tā tomēr ir diža un staro un spēj būt cienīga kā Saule, Radītājs, jo pati par sevi tā atrodas tumsā, un tādēļ var pievienot un starot.

Vēlme baudīt dēvēta „Zemeslode”, tās atdeves mērs – tas ir Mēness, bet spēks, kuru tas saņem, lai atdotu, sevi izlabotu, starotu naktīs, – atnāk no Saules, Zeir Anpin, kurā atrodas Augstākās Binas gaisma.

Tādēļ mums ir divi spīdekļi – mazais un lielais. Mazā spīdekļa attīstības mērķis ir sasniegt to pašu lielumu, to pašu gaismu, kāda ir lielajam, lai būtu divi diženi spīdekļi. Tas nozīmē – lai radījums sasniegtu to pašu līmeni, uztveri, apzināšanos, – visu, ko priekš viņa vēlas Radītājs, – un tas tiek dēvēts par radījuma saplūsmi ar Radītāju.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 08.01.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →