Eņģelis, kurš rakņājas atkritumos

Jācenšas arvien pareizāk iztēloties to, ka ārējā vietā mēs redzam – iekšējo. Mēs ar manu skolotāju Rabašu reizēm apspriedām, kādus spēkus redzam aiz šīs pasaules ainas.

Reiz mēs uz ielas pamanījām zirgu, kurš ēda atkritumus no tvertnes, un piepeši man Rabašs sacīja: „Skat, kāds eņģelis!” Es izbrīnījos, jo neko neredzēju, izņemot zirgu, kurš ēda atliekas no mūsu maltītes. Un otrajā dienā es sāku par to vairāk iztaujāt skolotāju, mēģinot iemācīties, kā aiz šīs pasaules saskatīt iekšējos spēkus.

Ja redzu ainu, kas fokusējas uz manu tīkleni vai galvas smadzeņu pakauša daļu, – tādā veidā es iztēlojos spēkus, gluži kā uz datora ekrāna, kuri savienojas kādā formā. Taču šī forma pati par sevi nepastāv. Tā nepieciešama tikai tam, lai es varētu kaut kam pieķerties un uztvert. Tomēr būtībā tā ir attieksmes izpausme no tā, kurš man dod, ar kaut ko uz mani iedarbojoties.

Šeit ir trīs sastāvdaļas: atdodošais un viņa iedarbība uz mani, kas manī izsauc kādu formu. Caur šo formu man tagad jāatgriežas atpakaļ pie dodošā, lai saprastu: ko Viņš no manis vēlas, demonstrējot man tādu formu? Ja redzu sev priekšā zirgu, – ko Radītājs man vēlas pateikt to parādot: kāds ir spēku salikums, Viņa attieksme pret mani, kādu reakciju no manis gaida? Kā man pret šo zirgu attiekties, un caur to – pret Dodošo, pret to, kurš man demonstrē šo kino? Tas viss ir jāapgūst.

Patreiz mēs redzam pasauli kā ārējo ainu, nevis kā iekšējo saturu. Taču tas, gluži otrādi, mums ļoti palīdz, un izdarīts nevis ar nolūku, lai tīšuprāt mums radītu sajukumu kā mēs domājam. Tieši tas mums palīdz sasniegt garīgo uztveri! Mums taču jāpieliek pūles, lai no ārējās formas pārietu uz iekšējo.

Es apsolu, ja sāksi iedziļināties biedros un redzēt punktus sirdīs, kas savstarpēji saistīti, tad sāksi izprast, ka visa pasaule, kas tev paveras, ir iekārtota tieši tāpat. Tu sapratīsi, ka cilvēki, – tie nav ārējie tēli, bet vēlmes, enerģijas sabiezējums. Tie visi atrodas zināmās savstarpējās attiecībās, un tu vari ietekmēt viņus, bet viņi tevi. Tu redzēsi nevis ķermeņus, bet spēkus!

Mēs arī šodien attiecamies pret cilvēku kā pret kādu spēku un runājam par viņa būtību. Taču jāiekļūst vēl nedaudz tālāk iekšienē. Un tieši tas, ka mēs redzam pasauli ne iekšējā priekšstatā, bet ārējā – mums pastāvīgi demonstrē starpību: cik lielā mērā mēs vēl neesam sasnieguši saplūsmi ar apkārtni.

Tajā mirklī, kad mēs piestiprināmies apkārtnei, sasniedzam pirmo kontaktu, viss šis sajukums acumirklī pazūd. Tu redzi cilvēkus, bet attiecies ne pret arējiem tēliem, bet pret to būtību. Gluži kā labs psihologs, kurš paveroties uz cilvēkiem, momentāni redz viņu būtību: vēlmes, domas, noslieces, novirzes.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 05.01.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: