Aizvien tālāk no Radītāja – arvien tuvāk Viņam

Mēs sākam savu ceļu no paša zemākā, vistālākā punkta. Nekas no Radītāja neatrodas tālāk kā cilvēks.

Radītāja īpašība – atdeve, tajā pašā laikā radījuma īpašība attiecas uz nedzīvo līmeni. Starp viņiem gandrīz nav starpības, izņemot to, ka nedzīvais līmenis atrodas pilnīgā Radītāja varā, tā ir simtprocentīga pašatteikšanās, bez nekā personiska.

Tālāk veidojas augu un dzīvnieciskais līmeņi. Tie nedaudz atšķiras no nedzīvā, taču ne pēc nolūka un vēlmēm, bet pēc kustīguma, kas it kā ir pretēji Radītājam. Tie zied, aug, kustas, attīstās – un līdz ar to no Viņa attālinās. Tomēr vēl neiziet no Viņa varas ietekmes, – vienkārši Viņš „atļauj” tiem sastāvēt no diviem spēkiem un attīstīties, paliekot Viņa pakļautībā. Un tādējādi visi šie līmeņi kopā tiek dēvēti „daba”.

Un pēc tam parādās cilvēku ģints, kas iziet tos pašus pakāpienus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko. Tieši pēdējā pakāpē sākas gribas brīvība.

Brīvība – relatīvs jēdziens, tā ir atkarīga no novērojuma objekta. Mēs netiesājam akmeņus vai kokus, turpretim spriežam par dzīvniekiem, kas ļauj mums tos pieradināt, dresēt un izmantot. Turpretim cilvēks jau ir „piekritīgs” pilnā šī vārda nozīmē.

Rezultātā cilvēks nonāk maksimālā attālinājumā no Radītāja, līdz tādai pakāpei, ka mēs cilvēka dabu dēvējam par „ļauno sākotni”, tajā pašā laikā iepriekšējie etapi ir daba, tas ir, atrodas Radītāja varā.

Rodas jautājums: ja cilvēku pamatmasa attiecas uz „dabas” attīstības līmeņiem, tad kā viņi veicinās savu izaugsmi? Mēs visi taču sākam no nedzīvā līmeņa.

Šim nolūkam paredzēts īpašs instruments – ciešanas. Šis instruments strādā virs mums un virza mūs uz priekšu. Ciešanas mums asociējas ar sliktām sajūtām, taču ir jāsaprot, ka tas nav vienkārši instruments, bet vesela „operāciju sistēma”, kas inicē attīstību. Ar tās palīdzību viss attīstās ceļā uz pilnību.

Tādā veidā arī nākamajos etapos mūsu attīstība tiecas uz mērķi tajā pašā virzienā – arvien tālāk no Radītāja, saskaņā ar savu brīvo izvēli. Mūsu dabā, sliktajā sākotnē mēs augam un attālināmies no Radītāja, un tādēļ mums ar nolūka palīdzību ar Viņu ir jāsatuvinās. Sākot ar kādu punktu, kas dēvēts „lišma”, mēs sākam pietuvināties Radītājam un Viņā ienākt.

Tieši šajā altruistiskā nolūka izejas punktā mēs pirmoreiz iegūstam patiesu gribas brīvību, taču līdz tam mums bija tikai tās egoistiskais surogāts.

No nodarbības pēc raksta „Gribas brīvība”, 04.01.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed