Cilvēki, kuri sasnieguši garīgo izpratni, zina universa likumus un saprot masu dabu. Viņiem ir ne tikai zināšanas, bet arī personīgās attīstības pieredze, kura tāpat sākusies no zemākā, nedzīvā līmeņa. Viņi izgājuši iekšējo labošanos, iemācījās līdzjūtību, piekāpību, mīlestību un ieguva nepieciešamo „instrumentu komplektu”, lai rūpētos par masām. Viņi garantēti darbojas tautas labā, nevis savā labā, jo dzīvo citā, garīgās dabas dimensijā.

Jautājums: Uz ko tad ir virzītas viņu rūpes par pasauli?

Atbilde: Viņi vēlas, kā sacīts, „audzināt pusaudzi saskaņā ar viņa ceļu”. Tieši atbilstoši viņa ceļam, taču audzināt, tas ir, pakāpeniski veicināt viņa izaugsmi ne ciešanu ceļā, bet ar mācību, skaidrojumu un piemēru palīdzību. Šie viedie īsteno galveno darbu, viņi piesaista gaismu, bet labumu no tā saņem masas.

Šodien masas cieš: kāds zaudējis darbu, kāds cieš badu, kādam problēmas ar veselību, ar ģimeni, bērniem utt. Taču viedie piesaista gaismu, kas atgriež pie Avota, un apmāca cilvēkus vienkāršā, pieejamā līmenī, pateicoties tam, gaisma pārplūst uz masām un tās labo.

Rezultātā cilvēki saņem gaismas nefeš un ruah, bet nešama, haja un jehida paliek viedajiem viņu augstajās pakāpēs – saskaņā ar gaismu un tilpņu atgriezenisko kārtību.

Tādā veidā masas saņem piepildījumu, precīzi atbilstošu viņu vēlmēm. Cilvēki vēlas labus bērnus, ģimenes labklājību, garantētas pensijas, veselību, aizņemtību, labu mājokli, patīkamu atvaļinājumu, drošību utt. Cita līmeņa vēlmju nav, tās arī nav vajadzīgas.

Tikai pēc tam, kopējā procesa gaitā, masas sāks pievienoties viedajiem – un tad notiks savstarpējā iekļaušanās. Taču joprojām pasīva no masu puses.

Tādējādi dižie nolaižas lejup, lai kalpotu tautai, taču iekšēji nepagrimst. Tieši augsta pakāpe ļauj viņiem vilkt masas augšup, pakāpiens aiz pakāpiena.

Jautājums: Vai šeit neslēpjas bīstamība nejauši nodarīt ļaunumu?

Atbilde: Vai mīloša māte var nodarīt savam bērnam kaitējumu? Mēs taču nepieliekam katrai mātei policistu. Tāda ir mātišķā daba – rūpēties par bērnu. Māte nevien rūpējas, viņa ir pārņemta ar bērna vēlmēm. Vai tad pēc tā viņa var kaitēt bērnam? Visas viņas domas koncentrētas tikai uz to, kas mazulim var sniegt labpatiku, kas nāks viņam par labu. Putra, istabas temperatūra, pudelīte ar ūdeni – māte ne uz mirkli nepārslēdzas no šī mīlestības viļņa.

Tāpat arī augstākajam nav savu vēlmju, – viņš saņem zemākā vēlmes un ar tām strādā. Mīlestība uzliek par pienākumu darīt to, kas ir labi mīļotajam, jo es varu mīlēt viņu, vai sevi. Un ja es mīlu tuvāko, tad paceļos pāri pašmīlībai, – un tad ar visu to, kas man pieder, es kalpoju viņam, bet sev atstāju vienīgi nepieciešamo.

No nodarbības pēc raksta „Izvēles brīvība”, 03.01.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība | Add Comment →