Pirms sākt lasīt vai klausīties tekstu, kurš nes sevī garīgo informāciju, nepieciešams, pirmām kārtām, noskaņot sevi uz to vietu, kurā mēs atklājam garīgo. Rakstīts, ka „No mīlestības pret radījumiem (tas ir, no mīlestības pret biedriem) nonāk pie mīlestības pret Radītāju”. Tādēļ mums no paša sākuma jāiedomājas grupa, pareiza mūsu savstarpējā saikne, kuras iekšienē mēs gaidām atklāsmi.

Visa kabalas zinātne veltīta Radītāja atklāšanai radījumiem. Un panākumi atkarīgi no tā, cik pareizi es iztēlojos šo atklāsmes vietu, tas ir, viņa nosacījumus: tieksmi pēc viņa, augsto vērtējumu, pateicību un tostarp ciešanas, – labus un sliktus iespaidus, tas ir, lielu iedvesmu un milzīgu izmisumu – visu kopā.

Taču rezultātā es koncentrējos uz tādu realitāti, kurā gaidu Radītāja atklāsmi – atdeves īpašību, kas apslēpti valda pār visu universu. „Nav neviena cita, izņemot Radītāju” – mīlestības un atdeves spēka.

Un pēc tam, kad esmu sevi noskaņojis tā, lai piestiprinātos šai īpašībai līdz tādai pakāpei, kādā vien spēju šo īpašību iztēloties ar visu manu sirdi un dvēseli, sirdī un prātā, virzot uz to visas manas domas, vēlmes un spēkus, – var lasīt tekstu. Teksts var klāstīt it kā ar tehniskiem terminiem kā „Desmit Sfirotu Mācība’, vai arī būt kā alegorisks stāsts, – nav svarīgi, taču aiz tā visa es cenšos saredzēt, kā tiek aprakstītas attiecības starp mani un augstāko atdeves spēku, tas ir, cik lielā mērā es tam atbilstu.

Par to arī stāsta grāmata vai lasītāja balss, – lai kādā veidā es saņemtu informāciju par Radītāja atklāšanu, es būšu jau gatavs to uztvert.

Kad mēs vērojam savu dzīvi, tad mums jācenšas izprast, kā atklāt tajā Radītāja attieksmi, kurš ietērpjas pasaulē. Pirmām kārtām, protams, – grupu. Viņš modina mūs visus kopā, „dienu un nakti” (proti, dažādos pacēluma un krituma stāvokļos), lai mēs beidzot Viņu atklātu saiknē starp mums.

Visi kopā – mēs gluži kā mūzikas instruments, kurš labi, pareizi ir jānoskaņo, izveidojot piemērotas īpašības, savstarpējās saiknes, harmoniju starp mums, lai tas sāktu pareizi spēlēt. Kad uzpūtīs tas vējš, kurš spēlēja uz Dāvida vijoles, mēs tāpat kā šī vijole sāksim spēlēt kopā.

Visos savas dzīves notikumos cilvēkam jācenšas saredzēt augstākā spēka izpausmi, kaut arī nesaprot, kādēļ un kā tas notiek. No vienas puses, parastajā dzīvē jācenšas rīkoties tā, kā tas ir pieņemts, un jābūt tādam kā visi pārējie. Taču līdztekus tam, iekšēji pret visu izturēties tā, it kā tā būtu Radītāja atklāsme.

Pagaidām tas ir kā spēle, ne pa īstam, jo tu neproti precīzi atšifrēt tev redzamo ainu, taču tev ir jāmeklē.

No nodarbības pēc Rabaša vēstules, 03.01.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →