Jautājums: Runājot par integrālo sabiedrību, Jūs pastāvīgi pasvītrojat, ka cilvēks atsakās sava no viedokļa kopējā mērķa vārdā. Vai Jūs nevarētu to detalizētāk izklāstīt?

Atbilde: Es pateikšu par to dažos vārdos. Tā ir vesela, var teikt, filozofiska sistēma.

Pirmkārt, cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš pats sevi nav radījis, viņš tāds ir piedzimis – tādu viņu radīja daba. Daļēji viņš saņēma zināmas īpašības no vecākiem, daļēji – no apkārtējās vides savas augšanas laikā, un daļēji – vispār nezināmi no kurienes, kādēļ un kā.

Viss, kas viņā atrodas, nav personīgs, bet pārgājis viņam no kādiem iekšējiem gēniem, kuri realizējās pateicoties viņa neskaitāmajiem priekštečiem. Cilvēka radīšanā konkrēti piedalās sākotnējie gēni un viņa vecāku stumbra šūnas. Kā sacīts Bībelē: tēvs, māte un Dievs starp viņiem. Viņi trijatā arī piedalās šajā procesā.

Pēc tam cilvēks attīstās apkārtējās sabiedrības, kura viņam uzspiež savas vērtības, ietekmē. Proti, cilvēkā nav nekā personīga.

Taču kur tad ir viņa personīgais „ES”? Vispār nav saprotams, kas tas ir? No kurienes tas manī rodas? Pat ja paveramies uz mazu bērnu, mēs redzam – tas vienkārši ir automāts, mazs dzīvnieks, kurā pakāpeniski no kaut kurienes sāk izpausties savs „es”, kaut kas patstāvīgs, strukturēts, personisks. Taču kas tas ir, mēs nezinām.

Lūk, kad cilvēks atdala visu, kas viņam nepieder, no šī sava „ES”, tad viņš patiešām sāk sajust, ka nav problēma atrauties no viņa īpašībām, kuras viņš saņēma no apkārtējās vides, no audzināšanas, no saviem vecākiem, vai vispār nezināmi no kurienes – no gadsimtu tumsības.

Pats galvenais – tas ir mans „ES”. Ja es domāšu tikai par to, kā virs tā pacelties un realizēt, tad man nav svarīgas visas manī esošās īpašības. Tas ir, tās nav manas. Ja cilvēks sevi pareizi pozicionē, tad saprot, ka nav grūtību pacelties tam visam pāri.

Šie mūsu „ES” mums savstarpēji ir jāsavieno, bet viss pārējais – jāatstāj, jo tie ir pilnīgi nejauši, mums līdztekoši parametri.

Replika: Sanāk, ka šī „ES” attīstība arī ir integrālās audzināšanas kursa uzdevums?

Atbilde: No šī visa apkārt esošā apvalka, čaulas mums jādabū ārā un jāattīsta tieši šis kodoliņš – mūsu katra sākotnējā stumbra šūna. To iespējams attīstīt tikai visu šo stumbra šūnu savstarpējās savienošanās ceļā. Tad, kad mēs tās savienosim vienā lielā organismā, tas būs patiešām vienlīdzīgs un pilnīgs kā pati daba.

No sarunas par integrālo audzināšanu, 12.12.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Gribas brīvība | Add Comment →