Kad brīvība sliktāka par nebrīvi

Vadītājs: Man ir daži paziņas, kuri dzīvo tieši tā, kā jūs aprakstījāt. Tie ir vidēja gadagājuma cilvēki, kuri sev radījuši šo kokonu. Jūs vēlaties sacīt, ka viņi nespēs mierīgi dzīvot savā dzīvoklī iekšējās trauksmes sajūtas, nemiera dēļ?

Atbilde: Tas ir nevien iekšējais nemiers, bet arī ārējais. Mēs virzāmies uz to, ka pasaule atbrīvojas no liekās rūpniecības, un vairāk kā puse strādājošo cilvēku šodien vienkārši nav vajadzīgi kā strādnieki. Viņi nonāks pilnīga tukšuma stāvoklī, jo pieraduši būt par vergiem.

Tā dzīvo praktiski visi planētas iedzīvotāji. Cilvēks sešos no rīta iznāk no mājām, „paķer” līdzi bērnu, ja tas viņam ir, pa ceļam „iemet” bērnudārzā, brauc uz darbu, atgriežas no darba, paņem savu bērnu un vēl ieskrien supermārketā. Vakarā laulāto rīcībā ir pusstunda, lai nomazgātu bērnu, noliktu gulēt, apēstu kādu pusfabrikātu, – un viss, ar to diena beidzas, rīt – tas pats.

Mēs nonākam pie tā, ka cilvēkiem izbrīvējas liels laika daudzums, un pieaug nomāktības sajūta, jo viņi jūtas neierasti, it kā ārpus rāmjiem. Tas ir daudz sliktāk! Tāda iekšēja brīvības sajūta ir sliktāka par nebrīvi!

Un ja cilvēkam nedot iespēju saņemt apmierinājumu no kāda cita avota, nedot robežu, rāmju sajūtu kā darbā, kādu pienākuma un verdzības sajūtu, pie kuriem viņš ir pieradis, tad mēs saskarsimies ar lielām problēmām.

Mums jāsaprot, ka nākotnes cilvēkam viss nepieciešamais viņa dzīvē aizņems 2–3 stundas dienā: darbs, sevis un citu apkalpošana utt. Visu atlikušo laiku, minimums 20 stundas diennaktī, viņš pats sev būs noteicējs.

Lai šo sistēmu nenovirzītu no līdzsvara, mums visiem – sociologiem, psihologiem, politologiem – labi jāapdomā tie rāmji, kuri cilvēcei ir jāiegūst, lai katrs varētu justies vajadzīgs, laimīgs, piepildīts ar visu to iekšējo sajūtu komplektu, kas dod viņam dzīves izjūtu, un pat vēl vairāk.

Nav viegli, ja nav pienākumu, nav spiediena no augšas, nav nepieciešamības smagi strādāt, lai vairāk nopelnītu, un ar to palielītos kaimiņiem utt.

Mēs nonākam pie pilnīgi citas attieksmes pret sevi, pret sabiedrību, pret dzīvi, kurai jānonāk pie jaunas audzināšanas, pie jauna dzīves uzskata. Tā nav vienkārša sistēma. Taču tai ir jānāk no tā gala rezultāta, kuru vēlamies saņemt, un, galvenokārt, no tiem apstākļiem, kurus izveido daba..

Daba piespiedīs mūs atteikties no liekas ražošanas. Vidējais slānis praktiski tiks iznīcināts. Paliks virsslāņi, kuri pieņem lēmumus, ar ļoti mazu ierēdņu skaitu, ar milzīgu bezdarbnieku masu, būs 10% strādājošo zemes iedzīvotāju, kuri nodarbojas ar ražošanu un visu pārējo iedzīvotāju apkalpošanu. Šie 10% patiešām būs nepieciešami, turklāt visi pārējie vienkārši nebūs vajadzīgi.

Patiesībā cilvēce ir radīta tā, ka 90% no tās kopskaita jānodarbojas pavisam ar citu darbības veidu: pilnveidošanos, pareizu savstarpējās saiknes izveidošanu. Tieši viņi arī izveidos to integrālo, globālo, noslēgto, līdzsvaroto vidi, kura visu sabiedrību novedīs pie līdzsvara ar dabu. Tad mums būs tiesības uz pastāvēšanu.

Ja, pieņemsim, atstāt tikai 10% to cilvēku, kuri strādā ražošanā, tad radījuma mērķis netiks sasniegts. Radījuma mērķis ir tajā apstāklī, lai visas daļas, visi dabas līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēks, sasniegtu absolūti pilnīgu savstarpējo harmoniju. Tikai tad šī sistēma nonāks pie galīgā līdzsvara stāvokļa.

No sarunas par integrālo audzināšanu, 11.12.2011.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed