Cilvēk, palīdzi tuvākajam

Mūsu attīstības būtība ir tajā apstāklī, lai to saprastu, izjustu un pašam to vadītu. Taču kā to izdarīt? Tādējādi ir sacīts: „Cilvēk, palīdzi tuvākajam”. Tā vairs nav egoistiska attīstība kā bija iepriekš, iepriekšējos līmeņos: nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā, kā arī cilvēka attīstībā nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā pakāpē, kur viņš neapzināti pildīja sava egoisma pavēles.

Taču tagad sākas atgriezeniskā attīstība – virs mūsu egoisma, vēlmē, dēvētā „dvēsele”, nevis vēlmē, kas dēvēta par ķermeni. Starpība ir tajā, kā cilvēks izmanto savu vēlmi: personīgajam labumam vai tam, kas atrodas ārpus tās.

Dvēsele – tā ir vēlme, kas atrodas ārpus cilvēka. Tādā veidā cilvēks to sajūt. Visas vēlmes, kas atrodas apkārt cilvēkam: nedzīvā, augu un dzīvnieku daba, visi cilvēki un pat tādas vēlmes, kuras viņš vēl nav atklājis, tas viss dēvēts par viņa dvēseli. Viss universs, izņemot pašu cilvēku, – tā ir viņa dvēsele.

Un lai mums palīdzētu izpildīt šo darbu: prast no sevis iziet un identificēt sevi ar vēlmēm, kuras atrodas ārpusē, Radītājs, daba, augstākais spēks visu universu dala manī un tajā, kas atrodas ārpus manis. Es jūtu to, kas atrodas manā iekšienē – iekšējā vēlme. Turklāt visu ārējo vēlmi, visu universu es vispār nejūtu. Es to varu uztvert vienīgi caur savu personīgo vēlmi – no tā redzes viedokļa, kā to izdevīgāk izmantot.

Taču, ja es vēlos atklāt savu dvēseli, visu šo ārējo realitāti, tad man ir nepieciešama palīdzība, kura mani virzīs un izvilks, palīdzēs man iziet no savas čaulas kā no ietērpa un ienākt citā dimensijā, ārpus manis paša.

Visas šīs darbības ir iespējams izpildīt tikai ar īpaša, vistuvāko cilvēku loka, kas dēvēts par grupu, palīdzību. Tādējādi sacīts: „Cilvēk, palīdzi tuvākajam”. Tā nav vienkārša palīdzība, kura mums atvieglo ceļu, bet nepieciešama darbība, bez kuras nav iespējams iziet no savas iekšējās vēlmes, dēvētas par ķermeni, egoismu, – uz ārējo vēlmi, dēvētu par dvēseli, atdevi vai Radītāju.

Pateicoties tikai šim ārējam spēkam, kurš dēvēts „biedrs”, es varu sevi atbrīvot no sava egoisma cietuma, sevi izglābt. Un kad izeju jau no sevis paša, tad tālāk vēl ir pakāpieni, uz kuriem es saņemu arvien lielāku brīvību no egoistiskā cietuma, līdz neiemantošu visu šo brīvo pasauli.

Sacīts: „Mirušie – brīvi”. Tas ir, kad nomirst mana egoistiskā vēlme, tikai tad es pilnībā no tās atbrīvojos – izeju no sava ķermeņa un iemantoju dvēseli.

Tas pats ķermenis, mana iekšējā vēlme, šķiet arvien vairāk un arvien stiprāk mani pievelk, gluži kā magnēts, kurš arvien vairāk palielina savu spēku. Un man jābēg no šī magnēta, jāizraujas no tā pievilkšanas robežām. Jo stiprāk magnēts mani pievelk, jo vairāk es tam pretojos un no tā attālinos ar biedru, grupas palīdzību.

Rezultātā visu šo magnēta spēku es pārvietoju uz atdeves vēlmi. Šeit nav divu spēku, bet ir tikai viens vēlmes baudīt spēks. Un kad tas atmirs, es kļūšu brīvs un spēšu to izmantot atdeves dēļ, neierobežoti un bezgalīgi. Tas nozīmē sasniegt Bezgalības pasauli.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 16.12.2011.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: