Ceļš uz Labestību: solis pēc soļa

Mums nav pietiekami zināt, ka esam attālināti viens no otra, atstumjam viens otru, nevēlamies izveidot saikni starp mums, ka par ļauno sākotni dēvē to, kas neļauj mums īstenot savstarpējo savienošanos.

Vienīgi tas tiek dēvēts par ļaunumu – tas, kas traucē mums sasniegt radījuma mērķi, kur visi kopā esam saistīti vienā veselumā. Turpretim mūsu ļaunā sākotne, kura atstumj mūs vienu no otra, un mūs atsvešina, ar kuru saduramies, vēloties savstarpēji savienoties, – dēvēta par ļaunumu. Mēs paši to definējam kā ļaunumu.

Ja es nejūtu, ka tas man traucē sasniegt mērķi, savienoties ar citiem, tad neuzskatu to par ļaunumu. Sanāk, ka ļaunumam ir pakāpes: jo vairāk vēlos savienoties ar citiem, līdz ar to vairāk sajūtu ļaunumu.

Tādēļ sākumā, kad cilvēks atnāk studēt kabalas zinātni, viņš nemaz nedomā par to, ka viņam jāpietuvinās citiem, viņš līdzinās Jāzepa brāļiem. Pēc tam viņš sāk saprast, ka jāsavienojas kopā, un tad jau sāk prātot, cik viņam būs labi, ja viņš apvienosies ar citiem. Viņš sāk savienoties ar biedriem, – šis posms tiek dēvēts „septiņi svētie gadi”, kad visi kopā lieliski virza uz priekšu savu garīgo izaugsmi.

Taču pēc tam mēs sākam sajust, cik lielā mērā mums kļūst nelabi no šīs savienības, cik tā ir nevēlama, un tai nav vērtības mūsu acīs. Tā mēs nonākam pie posma „septiņi bada gadi”, kad nesaprotam, kā spēsim strādāt viens ar otru, kā savienosimies kopā, ja starp mums atrodas Faraons un mūs izšķir.

Tā vietā, lai mēs pastāvīgi pieliktu pareizās pūles un savienotos, Faraons mums piemet dažāda veida darbības, kuru ietekmē it kā darbojamies, lai savienotos, taču pēc tam izrādās, ka katrs to dara sevis dēļ. Tas tiek dēvēts, ka Faraons iezīžas „no pakauša”, izsūcot sev visas mūsu pūles. Tā atkārtojas arvien no jauna.

Taču visām mūsu pieliktajām pūlēm pretojas īpašs spēks, dēvēts par gaismu, kas atgriež pie avota. Ja mēs to pievelkam, tad nav svarīgi, kādos stāvokļos mēs atrodamies, šis spēks uz mums iedarbojas un virza mūs uz priekšu. Bez šī spēka nav iespējams veicināt savu izaugsmi.

Sanāk, ka mūsu darba plaknē mums pēc iespējas vairāk jāapzinās ļaunums. Ļaunumu apzinās, pateicoties tam, ka pūlas veikt tieši labus darbus. Tas ir, mūsu darbam jānotiek apvienībā, priekā, mīlestībā, mācībās, visā labākajā. Nevienu mirkli mēs nepieminam ļaunumu, nevēlamies to just jebkādās izpausmēs.

No tā, ka tiecamies būt savstarpēji saistīti viens ar otru, labsirdīgi, piepildīti ar gaismu, līdzīgi Radītājam, – mums atklājas tieši ļaunuma spēks, kas mūs atdala. Ja mēs pieliekam pūles, tad izvelkam to no slēptuves. Tajā mērā, kādā es pielieku pūles, lai savienotos ar citiem, es izpelnos ļaunuma atklāšanos. Proti, ļaunuma atklāšanās – tas ir atalgojums, manu pūliņu rezultāts.

Esmu veicis piepūli par „20 kg”, lai savienotos ar biedriem, – man atklājas ļaunās sākotnes „20 kg”: es atklāju, ka nevēlos ar viņiem savienoties. Iepriekš es to nezināju un neredzēju, bet tagad zinu. Spītējot tam, es turpinu strādāt, pielieku vēl pūles par „40 kg”, – man atklājas vēl „40 kg” ļaunās sākotnes. Faraons arvien aug, līdz pārvēršas par tādu briesmoni, ar kuru neko nav iespējams izdarīt.

Pat ja es atnāku pie viņa un piekrītu visām nelaimēm un ciešanām, kuras nāks pār mani kā desmit Ēģiptes mocības, viņš jebkurā gadījumā atrodas starp mums un mūs izšķir. Taču pateicoties viņa spītībai, es redzu, ka man nav nekādas izvēles, kā tikai pārstāt strādāt ar savu ego. Tas tiek dēvēts „aizbēgt no viņa”.

Un tad, ar nosacījumu, ka esmu gatavs šķirties no sava ego, pacelties tam pāri ar ticību, kas augstāka par zināšanām, man atklājas iespēja to sasniegt, – izmantot īpašu spēku, kurš noturēs mani augstāk par manu vēlmi baudīt, it kā „gaisā”: mans ego atrodas lejā, bet es – virs tā. Ko nozīmē „es”? – Es varu domāt, sajust, veikt aprēķinu, izpildīt darbības, neiegrimstot savā vēlmē baudīt, bet atrodoties augstāk par to. Tas nozīmē, ka atrodos uz gaismas, kas atgriež pie avota, saņemšanas sliekšņa – Toras saņemšanas priekšā.

Tagad mēs atrodamies pretim Torai: sēžam nodarbībā, vēlamies savienoties, izveidot vēlmi/ kli, un lasām Zoar Grāmatu, lai gaisma, kas nāk no tās, izpildītu savu solījumu, – atgrieztu pie avota, ja mēs esam sagatavojuši ļaunumu, kas mūs vienu no otra atdala, lai gaisma to izlabotu.

Tādējādi sacīts par rabīna Šimona skolniekiem, ka pirms nodarbības viņi sēž un atklāj ļaunumu – liesmojošo naida uguni. Pie tāda stāvokļa tik vienkārši nenonāk, bet pēc lielām pūlēm, vēloties savienoties, atklāj ļaunumu, – katru dienu jaunu. Un tad katru dienu tev rodas vajadzība saņemt Toru – gaismu, kas atgriež pie avota, ja tu centies savienoties un atklāj, ka neesi uz to spējīgs, ka no jauna esi atklājis Faraonu, – vēl lielāku kā iepriekš.

Tādēļ pacentīsimies tomēr atklāt ļaunumu, – tikai tāpēc, ka vēlamies nonākt pie labestības. Un tad, ja mēs patiešām vēlamies labestību, ļaunums atklāsies. Un ja atklāsies ļaunums, mēs palūgsim, lai Zoar uz to iedarbotos un pārvērstu par labestību.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 14.12.2011.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed