Prasība Radītājam

Bāls Sulams „Reliģijas būtība un mērķis”: Radītājs radīja radījumus ar vienu nolūku, lai viņiem darītu labu. Tādējādi Radītājam ir tikai vēlme – dot labumu, un Viņš nekādā gadījumā nevienam nenodara nekādu kaitējumu vai ciešanas. Un tādēļ mēs Viņu definējām kā „Absolūtais labums”.

Nav viegli piekrist šiem vārdiem. Mēs dzīvojam savā egoistiskajā vēlmē, kura izvirza lielas pretenzijas pirmcēlonim, vai tas būtu Radītājs, Daba, vai vēl kas cits. Pasaule, kurā es sevi sajūtu, izraisa manī vairums pārmetumu. Es iekšēji nepiekrītu tam, ka visi cilvēki nepakļaujas manai varai. Es nepiekrītu tam, ka mani ik mirkli nepiepilda bezgalīgs, pilnīgs baudījums. Mani pastāvīgi vajā problēmas – kā lai atzīstu, ka pasaulē valda labestība?

Ja es pats būtu radījis pasauli, tad būtu to izveidojis pilnīgi citādāku: tajā viss kalpotu manam labumam. Turpretim šajā pasaulē, gluži otrādi, katram nākas iesniegt prasību uz visu, kas tika radīts.

Uz kāda pamata tad varam runāt par Radītāju kā par Absolūtu labestību? Uz tā pamata, ka Viņš ir sākotne.

Vēlme baudīt ir radīta un tiek atmodināta ar pārpilnību, atdevi. Turklāt pašai pārpilnībai, pašai atdevei nav nepieciešams kāds iepriekšējs faktors. Un tādēļ Pirmcēloņa jēdzienu var raksturot tikai ar vienu vārdu – pilnība. Runājot citādi, sākotnei nekad nevar būt raksturīgs jebkāds trūkums.

Pilnībai ir tikai viens aicinājums – izplatīties. Šeit mums arī ir liela problēma: no kurienes Radītājā rodas tāda vēlme? Vai Viņam patiešām tomēr kaut kas pietrūkst? Jā, Viņam pietrūkst atdeve.

Vai to var uzskatīt par nepieciešamību, trūkumu pēc kaut kā? Diemžēl mēs patreiz neesam spējīgi uztvert šos jēdzienus. Mums tie būs nepierādīti, nesajūtami, nesaprotami un vispār pretrunīgi. Un šeit neko nevar darīt, jo, pirms ienākšanas garīgajā pasaulē, mēs nezinām, kā tos pārbaudīt un izmērīt, nerunājot jau par sajušanu. No šī „ideoloģiskā klibuma” nav iespējams izvairīties: kaut kur mēs it kā arī varam tam piekrist, taču pārsvarā – nē.

Mēs nespējam pieņemt Radītāju kā Absolūto labumu. Un šeit neiztikt bez apkārtnes ietekmes, kas var nodrošināt mums visu nepieciešamo, tostarp arī ar šo.

Tātad, ja rezultātā mūsu Avotu mēs pieņemam kā Absolūto labumu, tad mums ir jāredz, ka visas problēmas un trūkumi atrodas mūsos. Pie šī lēmuma vēl ir jānonāk, taču tālāk rodas nākamais jautājums: vai starp mums visi ir neizlaboti? Varbūt visi netikumi slēpjas manī, tajā pašā laikā, kad citi atrodas pilnībā, līdzīgi Radītājam?

Mana analīze kļūst arvien detalizētāka. Piekrītot, ka vienīgi man ir raksturīga nepilnība, es sāku saprast: kur tieši esmu nepilnīgs, kādās vēlmēs, kādās savstarpējās attiecībās? Vienkārši attiecībā pret pasauli? Attiecībā pret sevi? Attiecībā pret grupu? Attiecībā pret Radītāju? Tādā veidā es veicinu savu izaugsmi, iegrimstu arvien dziļāk, un vienmēr mana analīze atklāj nepilnību salīdzinājumā ar Pilnīgo.

Pati primitīvākais dalījums ir tajā, ka Radītājs ir pilnīgs, bet mēs – nē. Otrajā etapā es novelku robežu starp absolūto realitāti un sevi. Pēc tam es veicu tālāko iekšējo analīzi, atbilstoši tam, kā atklājas vēlmes.

No nodarbības pēc raksta „Reliģijas būtība un mērķis”, 27.11.2011.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: