Mēs esam tik lielā mērā atdalīti un atšķirīgi, ka paši ar to neko nespējam izdarīt. Citādi mēs tā arī paliksim šajā pasaulē ar savu milzīgo sakaru trūkuma sajūtu, kas pastāvīgi tikai pieaug. Jo augstāk mēs paceļamies, jo zemāk krītam. Proti, atbilstoši attīstībai nošķirtība starp visām atsevišķām dvēselēm liksies mums arvien būtiskāka, nozīmīgāka, spēcīgāka, izpaužoties vairums dažādos veidos.

Starpība labestības un ļaunuma, saņemšanas un atdeves izpratnē kļūst arvien nozīmīgāka. Un mums nāksies katrreiz pielikt arvien lielākas pūles, lai šos polus savienotu jēdzienā Viens. Būtībā visu savu garīgo izaugsmi mēs vērtējam attiecībā pret šo jēdzienu.

Uz katru pakāpi, kuru esam izzinājuši un iekarojuši garīgajā pasaulē, mēs paceļamies tikai ar nosacījumu, ka viss, kas uz tās atrodas, savienojas mums vienkopus. Neskatoties uz to, ka saskaņā ar mūsu uzskatiem un uztveri, sajūtām mūsu maņu orgānos, tur nekā nav, kas būtu viens otram līdzīgs un tuvs.

Taču es saku, ka viss, ko es jūtu un atklāju savos maņu orgānos, – tas ir viens spēks. Vienīgi manā uztverē šis spēks sadalās vairums izpausmēs. Un es, kaut arī sajūtu šo spēku kā izsijātu, sadalītu un daudzskaitlīgu, man tagad ar savu iekšējo darbu jācenšas to visu savienot kopā Vienā – attiecināt visu uz vienu spēku.

Ja man izdosies tā izdarīt, tad es izveidošu savā uztverē sistēmu, kura sasniedz kalngalu, Keter, augstāko sistēmu, kas manī atklājas. Tā es sasniedzu savas uztveres labošanos.

Tajā mirklī, kad tekošajā stāvoklī es šo darbu pabeidzu un sev saku: „Klausies – Radītājs viens”, tas ir, visu savienoju vienā punktā, – tajā pašā brīdī man (manī) atklājas jauni nosacījumi. Atšķirības kļūst vēl lielākas, sašķelšanās vēl dziļāka – tā ka sākumā vienkārši nav iespējams saistīt vienu ar citu.

Tas tiek dēvēts par trimdu vai sašķelšanos – atdalīšanos no Viena. Un no jauna viss mans darbs ir savienot kopā visu to, ko savās sajūtās es jūtu un atklāju: nedzīvo, augu, dzīvniekus un cilvēkus, materiālajā un garīgajā pakāpē. Tā, lai viss nāktu no viena spēka.

To visu savienot iespējams tikai tam pielāgotā organismā, proti, grupā. Bez citu palīdzības es vispār nespēšu sevi noskaņot, lai kaut kā pietuvinātos Viena jēdzienam. Vienīgi ar šīs, man dotās sistēmas palīdzību, tās iekšienē es varu savienot visu, ko sajūtu šajā milzīgajā pasaulē.

Sākumā šim Viena jēdzienam es pietuvinu savas pašas mazākās vēlmes, kuras dēvētas par iekšējām. Un pēc tam arī manas ārējās vēlmes, daudz lielākās. Maza vēlme, sasniedzot labošanos, palīdz izlabot lielo, – tādā veidā es veicinu savu izaugsmi: „tajā vietā”, kura dēvēta par grupu, un „laikā” – pa posmiem, mērojot cēloņu un seku stāvokļu ķēdi – no vieglāka uz grūtāku.

Tā es veicu labošanos, pievelku gaismu, kas atgriež pie avota, no tā Viena jēdziena, kurš man staro. Un tad Viņš savieno visas īpašības, visus iespaidus manā prātā un sirdī – vienā vienotā jēdzienā. Tieši no turienes pie manis nonāk gaisma, un tāpēc visu spēju savienot kopā.

No nodarbības pēc grāmatas „Šamati”, 27.11.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →