Bāls Sulams „Galvojums” (saīsinātais variants): Pasaules labošanās beigas iestāsies, kad visa cilvēce nonāks saplūsmē ar Radītāju.

Tātad pasaule izlabosies, kad pilnībā saplūdīs ar Radītāju. Šis fināls ir garantēts.

Israēla tautas funkcija attiecībā pret visu pasauli ir analoģiska ciltstēvu funkcijai attieksmē pret Israēla tautu. Taču Israēla tautai uzlikts par pienākumu, iegūstot mīlestību pret tuvāko, gatavot sevi un pasaules tautas darbam, kurš caur mīlestību pret tuvāko, virzīts uz saplūsmi. Katra atdeves darbība, kuras uzdevums sniegt Radītājam labpatiku, veicina pasaules tautu attīstību, līdz pat tādai pakāpei, kad tās sasniegs vajadzīgo šķīstību, un nonāks līdz attaisnojuma kausam.

Realitātes kopējā konstrukcija dalās dažās pakāpēs: ciltstēvi, dēli, Israēls, pasaules tautas.

Ciltstēvi pēc savas dabas tiecās pēc Radītāja. Viņiem nebija nepieciešams organizēties tautā, bija pietiekami ar mazu grupu. Taču daži, iespējams, pat iztika bez tās, piemēram, Ādams. Ābrama laikos jau tika radītas grupas, un viņa skolnieki bija apvienoti kā viena ģimene. Taču tas vēl joprojām bija cilvēka personīgais darbs.

Pēc tam, sākot ar Ēģiptes trimdas laikiem, iestājās dēlu kārta. Egoisms pieauga, un tagad darbs ar egoismu pieprasīja ne vien pašas grupas, bet gan Isrēla tautu, kura labojās ar Toras palīdzību tuksneša, Israēla zemes, Pirmā un Otrā tempļa nopostīšanas stāvokļos.

Tad tālāk procesam pievienojas pasaules tautas, ar tajās ielāsmotu Israēla sašķelto daļu. Šodien mēs visi kopā atrodamies uz šīs pakāpes, un mums jāizdara tas pats, ko pirms mums veica ciltstēvi. Vispirms mums sevi ir jāizlabo, un pēc tam labošanās jānodod pasaules tautām.

Jāatceras, ka tautas nesāks rīkoties pašas. Pretim labošanai atmostas visi tie, kuri attiecas uz pārējām pakāpēm, kā arī Israēla sašķeltā daļa, un pasaules tautu daļa, kas ar to ir sajaukusies. Šeit ietilpst arī desmit zudušās paaudzes, par kurām mums nekas nav zināms.

Tādējādi pasaules tautas pieņem labošanos no tiem, kuri spējīgi atmosties, kad viņu sirdīs iedegas garīgais punkts. Un tāpēc nevajag gaidīt vispārēju tautu atmodu. Pati par sevi tā nenotiks ne patreiz, ne vēlāk. Šeit nepieciešama mūsu līdzdalība: mēs labojam sevi, un tādā pašā mērā pie viņiem nonāk gaisma, pateicoties kurai, viņi labojas.

Tātad mums priekšā salīdzinoši pasīva kopējās dvēseles daļa. Sacīts, ka pasaules tautas uz pleciem atnesīs Israēla dēlus uz Jeruzalemi, taču labošanās iniciatīva nāk no mums. Vienmēr pastāv divas daļas: tā, kura labo, un tā, kura labojas, pateicoties spēkiem, kuri nonāk pie tās no augšienes.

Bez šaubām, šim nolūkam nepieciešama sagatavošanās, kas tiek realizēta ar izplatīšanas palīdzību. No tiem, kuri labojas, nepieciešama pasīva gatavība saņemt palīdzību. Viņiem nav pārvarēšanas spēka, bet ir tikai egoisma spēks, kuru tie vēlas novērst. Tā arī ir gatavība laboties, piedaloties procesā atbilstoši saviem spēkiem.

Labošanās nāk no cilvēkiem, kuriem ir punkts sirdī, kuri spēj caur sevi novadīt un nodot nepieciešamos spēkus no Radītāja lejup. Tieši tā arī jānotiek, atbilstoši piramīdas līmeņiem: cilvēks, dzīvnieku daba, augu daba, nedzīvā daba.

Tāpēc nav vērts gaidīt „iniciatīvu no lejas”. Pat gudri un saprotoši cilvēki neatmodīsies paši. Viņi spēs tikai nedaudz piekrist, nedaudz pievienoties lietai, – taču pasīvi.

No nodarbības pēc raksta „Galvojums”, 16.11.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Galvojums, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Kabalas izplatīšana | Add Comment →