Bāls Sulams „Toras Dāvāšana”, (saīsinātais variants): Pirms cilvēks nonāk pie atdeves, jebkura darbība tuvākā labā, vai arī tas būtu cits cilvēks, vai Radītājs, šķiet veltīga.

Tomēr pieliekot pūles, viņš paceļas augšup pie otrās dabas, un tajā pašā mirklī izpelnas gala mērķi – saplūsmi, atdevi biedriem. Atdeve biedriem spēj novest pie atdeves Radītājam, jo tuva, ātri atklājas, pasargāta no kļūdām un pieprasīta.

Domājot par atdevi, tas acumirklī izraisa mūsos sajukumu un bezspēku, prāta un fizisko, kā arī nošķirtību, vēlmi no tā izvairīties. Ja cilvēks izjūt tamlīdzīgas sajūtas, tas nozīmē, viņš neatrodas pareizajā sabiedrībā. Šeit neiet runa par fizisko atrašanos starp citiem, bet par kopējo centienu, vēlmju saikni, saskaņā ar viņa personīgo aicinājumu.

Tādējādi cilvēkam jāmodina sevī vajadzība, un tajā viņš atklās, cik lielā mērā apkārtne viņam nāk pretī, cik lielā mērā viņu atbalsta. Pat tas, kurš augstu pacēlies, mērojot garīgo kāpņu pakāpienus, visus viņam nepieciešamos spēkus var saņemt no „mazas” sabiedrības.

Protams, atdodot biedram vai Radītājam, mēs sajūtam tukšumu. Tas mums neizraisa nekādu interesi, un nākas pielikt pūles, lai pat sadzirdētu, lasītu, vai par to domātu. Turklāt to realizēt vienkārši nav iespējams.

Ja mums būtu atklāta īstenība, tad pat vislabākajos savos nodomos, vēlmēs un darbībās, mēs ieraudzītu egoistisku mantkāri, bez jebkāda sveša labuma mazumiņa. Tā vai citādi, taču visam jāatgriežas pie manis, un jebkurš mans aprēķins, bez šaubām, tiecas pēc personīgā labuma. Mana daba var tikai maldināt, ka rīkojos tuvākā labā.

Kādas ir zāles pret šo kaiti? „Pieliekot pūles, – raksta Bāls Sulams, – cilvēks paceļas augšup pie savas otrās dabas”. Kādas pūles man ļaus veikt šo pacēlumu? Taču ne jau es pats pāreju no vienas dabas pie otras. Neviens nevar „aiz matiem” sevi izvilkt uz daudzkārt augstāku pakāpienu. Es viss, bez atlikuma, esmu iegrimis egoistiskajā būtībā un man nav ne mazākā spēka, lai no tā izrautos.

Pastāv tikai viens punkts – dzirkstele no augšienes, kas ielikta manī tilpņu sašķelšanās laikā, – kurš sasaista mani ar kaut ko, kas atrodas ārpus mana loka. Ja es to cenšos savienot ar biedru dzirkstelēm, kuri atrodas ārpusē, tad virs saviem egoistiskajiem apļiem mēs kopā veidojam mūsu punktu „salikšanu”. Un šis „salikums”, saskaņā ar savu atbilstību augstākajai gaismai, sāk piesaistīt sev tās spēku.

Gaisma ir vienota, un arī mēs cenšamies kļūt par vienu veselumu, vienu cilvēku ar vienu sirdi. Un tad saņemam Toru, kurā slēpjas gaisma, kas atgriež pie Avota. Šī gaisma tā salodē mūsu dzirksteles, ka starp tām izdzēšas atšķirības, un tās patiešam kļūst vienotas. Un jo vairāk gaisma tās apvieno, jo spēcīgāk var uz tām iedarboties, – saskaņā ar īpašību līdzības likumu.

Rezultātā mēs saņemam dvēseli, kurā visi kopā jūtamies kā viens veselums. Turklāt citas mūsu vēlmes, kuras atrodas ārpus šīs vienotnes, nerada traucējumus. Mēs tās izmantojam vēlāk – atdevei.

„Nav iespējams pacelties virs sava apkārtējo loka, – raksta Rabašs (Šamati, 225. Raksts). – Un tādēļ cilvēkam jāizmanto apkārtne. Un viņam nav citas gaismas, kā tikai mērot Toras un lielu pūliņu ceļu. Tādējādi, ja cilvēks sev izvēlas labu apkārtni, viņš ietaupa laiku un pūles, jo mēro savas apkārtnes ceļu”.

Saplūsme ar biedru dzirkstelēm un saplūsme ar Radītāju – viens un tas pats. Turklāt Radītājs ir tas, kas tajā pašā laikā atklājas starp viņiem.

No nodarbības pēc raksta „Toras Dāvāšana”, 10.11.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →