Akmens sirds bijušās mīlestības vietā

Katrs no mums reiz ir nonācis tādā situācijā, ka esam tuvi ar kādu, un uzturam labas attiecības, un pēkšņi starp mums izraisās strīds. Un tajā pašā brīdī es iekarstu dusmās un cenšos viņam atriebties un parādīt, ko nozīmē attiecību saraušana ar mani, cik dārgi viņam maksās attālināšanās.

Tas ir, es vēlos atklāt, cik ciešanu sevī nes attālināšanās vienam no otra, un parādīt viņam visas mūsu sabojāto attiecību rūgtās sekas.

Iepriekš mēs nejutām, ka varam tik slikti izturēties viens pret otru, un katrs ir spējīgs piepildīt otru ar ciešanām. Tādā veidā atklājas „akmens sirds” (lev a–even). Ja starp mums notiek sakaru saraušana, tad to mīlestību un savienību, kas bija iepriekš, es vēlos pārvērst par naidu, ļaunumu attieksmē pret citu, lai es tos baudītu vēl vairāk, nekā bijušo mīlestību.

Ar šo naidu es apvienoju abas vēlmes: savu un viņa – ciešanas, kuras viņš izjūt, un egoistisko baudījumu, kuru es saņemu no tā, ka nodaru viņam sāpes. Tādējādi es divkāršoju savu tilpni, uztveri.

Tā arī ir akmens sirds atklāšana, bez kuras mēs neuzzinātu, kāds naids ir mūsos apslēpts, un līdz ar to nepazītu arī mīlestību.Tāpēc ka starp mums no paša sākuma bija labas attiecības. Un piepeši uzliesmo tādas kaislības, kuras nav iespējams salīdzināt ar iepriekšējām attiecībām. Tā ir tāda starpība kā starp ziediem, kuri aug vienkopus līdzās, vai mīļiem kaķēniem, kuri spēlējas viens ar otru, – un diviem cietsirdīgiem egoistiem, kuri līdz nāvei ienīst viens otru.

Šo starpību pat nav iespējams iedomāties, – tā ir jaunas vēlmes (kli) dzimšana. Tā arī iepriekš eksistēja radījuma iekšienē, taču tikai apslēpti.

Ja vēlmi baudīt nebūtu radījusi gaisma, ja tā nebūtu bijusi primāra, bet vēlme – sekundāra, būdama tās sekas, tad atklātos šī starpība starp „ješ mi–ješ” (esošais no esošā) un „ješ mi–ain” (esošais no nekā). Taču tādā veidā tā neatklājās, jo gaisma no paša sākuma iedarbojās uz radījumu un to „pasaldināja”, uzturēja ar savu mīlestību.

Radījumam, kurš attīstījās šīs mīlestības ietekmē, nebija iespējas sajust starp tiem starpību. Gaisma valdīja pār to, spiežot uz to ar savu mīlestību, un neļaujot aizdomāties un sajust savas personiskās vajadzības. Tie visi jau bija pilnīgi piepildīti, un tāpēc neatklājās starpība starp Radītāju un radījumu.

Tikai pēc sašķeltības tas viss atklājās. Un tagad mēs sākam arvien vairāk izpaust savu egoismu, līdz nonākam pie tā, ka vēlamies visus izmantot savam baudījumam.

Materiālajā pasaulē tas vēl netiek uzskatīts par tik lielu egoismu kā garīgajā. Tur nešķīsto spēku (klipot) sistēmā atklājas briesmīgas attiecības.

Šodien mūsu pasaulē katrs otrais trešais pāris ir pārdzīvojis līdzīgu sakaru saraušanu savās attiecībās. Šī situācija parāda, ka mazajā, pasaulīgajā egoistiskajā formā, mēs esam jau sasnieguši pilnīgu akmens sirds atklāšanos sevī, – šīs pasaules pakāpē.

„Akmens sirds” atrodas katrā pakāpē, sākot no šīs pasaules līdz Bezgalības pasaulei. Tā atklājas atbilstoši pakāpes augstumam, – tikai pašā augšienē atklājas īsts liels naids.

Par to saka „izlūki”: „Cik brīnumaina dzīve šajā zemē, tajā plūst piens un medus, bet kādi tur augļi! Taču līdzās tam, cik stipras un cietsirdīgas tautas to apdzīvo, kuras mēs nespēsim uzvarēt”. Tas ir, cik milzīgas tur ir vēlmes, kuras mēs nespēsim parvarēt, bet pretmetā tām – milzīgi piepildījumi, kurus mēs arī nespēsim pārvarēt. Tādā veidā atklājas „akmens sirds”.

Šī paša iemesla dēļ kliedza tuksnesī: „Kamdēļ mums iet uz priekšu, labāk atgriezīsimies Ēģiptē! Tur mums bija atliku likām gaļas ar ķiplokiem, – ko vēl vairāk vajag?” Tas viss – akmens sirds atklāšanas, cita ļaunuma nav.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 08.11.2011

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: