Cilvēks nejūt, ko nozīmē augstāk par saprātu, vai zemāk par to. Ja viņš kaut ko neuztver saprāta iekšienē, nepieņem savā ego kā pastāvošu un vērtīgu, tad viņš vispār tam nepiešķir nekādu nozīmi.

Iet zemāk par saprātu, nozīmē – nokļūt sabiedrības ietekmē un rīkoties ar svešu prātu. Un tas tiek uzskatīts par necienīgu, kaut gan mēs pastāvīgi tieši tā rīkojamies, jo sabiedrība spiež uz mums, un liek cienīt savas vērtības.

Iet augstāk par zināšanām – mēs vispār neesam spējīgi, jo tas tiek dēvēts iet ar ticību. Šim nolūkam cilvēkam jāizveido sevī tādi augstākie jēdzieni – augstāk par savu saprātu, lai pārliecinātu viņu ar ticības spēku, un pieņemtu ticību kā zināšanas. Tas ir, viņam jāsavienojas ar apkārtni un jāsaņem no tās patiesuma un vērtību pierādījumus.

Sanāk, ka parasti cilvēks darbojas zināšanu iekšienē, piepildot tās uz savas apkārtnes rēķina. Un viņam ir ļoti grūti pacelties augstāk par to.

Tadējādi, ja vēlamies paātrināt laiku, tad tas ir iespējams ejot tikai augstāk par zināšanām, jo ejot zināšanu iekšienē, tā ir vienkārša evolūcija, dabiskā attīstība. Un tikai ja pats sajutīšu un attīstīšos, es saņemšu jaunās zināšanas.

Taču, ja vados no apkārtnes viedokļa, tad apkārtnes zināšanas kļūst par manām. Un attiecībā pret manām iepriekšējām zināšanām, tās jau ir „augstāk par zināšanām”. Tas ir, mana personīgā uztvere pārvēršas par sabiedrisko.

Sanāk, ka savu saprātu, kurš pieņēma tikai to, ko atzina mana egoistiskā vēlme, es mainu uz saiknes tīklu starp mani un citiem. Un citu labums kļūst par mana saprāta pamatu.

Ja cilvēks veic tādas pārmaiņas savā uztverē, tad viņš iziet aiz savu ierobežojumu robežām.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 09.11.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →