Atzinums (Paul Krugman, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā): Kad Deivids Kamerūns kļuva par premjerministru Lielbritānijā, viņš nekavējoties sāka īstenot izdevumu samazinājumu programmu, uzskatot, ka tā veicinās ekonomisko izaugsmi.

Tagad rezultāti ir redzami – un ir nožēlojami, pateicoties stingrajiem taupības pasākumiem Grieķija grimst krīzē. ES slepenajā ziņojumā teikts, ka esošā programma nedarbojas. Lielbritānijas ekonomika strādā tukšgaitā tieši taupības pasākumu dēļ, un patērētāju un uzņēmumu uzticība ir strauji samazinājusies nevis palielinājusies. Tādējādi banku glābšana nav labklājības recepte.

Īslandei vajadzēja kļūt par ekonomiskās katastrofas modeli. Aizbēgušie baņķieri bija pametuši valsti milzīgos parādos bezcerīgā situācijā. Kad visi glāba bankas, liekot sabiedrībai samaksāt, Īslande ļāva bankām bankrotēt un attīstīja sociālās aizsardzības tīklu. Kad visi centās nomierināt ārvalstu investorus, Islande noteica pagaidu ierobežojumus attiecībā uz kapitāla apriti, dotot sev telpu manevriem.

Un kas notiek Islandē? Valstij ir izdevies ierobežot bezdarba pieaugumu un neaizsargātāko sabiedrības slāņu ciešanas.Sociālās aizsardzības sistēma izdzīvoja, tāpat kā sociālo saistību sistēma pret saviem pilsoņiem. Kad visi gaida katastrofu, tādus rezultātus var uzskatīt par gandrīz triumfu. Un tā ir mācība visiem pārējiem..

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment →