Atdeve bez atalgojuma

Bāls Sulams Mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret radījumiem”: Tā vai citādi, cilvēkam jāsāk no nolūka lo-lišma, kā raksta Rambams no viedo vārdiem: „Cilvēks pastāvīgi nodarbosies ar Toru, pat atrodoties nolūkā lo-lišma, no kura nonāks pie altruistiskā nolūka lišma”.

Tas nozīmē, sākumā nepieciešams pēc iespējas veikt atdevi biedriem, tuvākajam, Radītājam, ņemot vērā, ka pateicoties tam, man būs labi. Man vēl nav pareizā nolūka, taču vismaz atdeves darbības es jau veicu. Tāpat mūsu pasaulē mēs esam ieraduši sniegt viens otram kādu pakalpojumu ar aprēķinu saņemt ienākumus. Negūstot sev personīgo labumu, cilvēks nepalīdzētu citiem.

Tādējādi pagaidām mana degviela nāk ne no gaismas, kas atgriež pie Avota, bet no personīgā labuma. Es saņemu egoistisku samaksu par atdevi, un man ir saprotams, ka tas tā ir. Tomēr pateicoties līdzīgām darbībām, es izsaucu gaismu, kas atgriež pie Avota, – un tā maina mainu atalgojumu.

Gaisma īsteno ko tādu, kas man ir nezināms, – „brīnumu”. Tā sniedz man iespēju dot, nesaņemot par to pilnīgi neko. Es piepildos, taču tikai ar atdevi. Tāda, lūk, „vienpusēja kustība”. Patreiz mēs nevaram iedomāties līdzīgu piepildījumu, taču kad gaisma mūs izmainīs, mēs sapratīsim, kas tas ir.

Tātad pašlaik es rīkojos egoistiskajā nolūkā lo-lišma, it kā vēlētos sasniegt nolūku lišma. Es veicu atdevi biedriem, es mācos, lai izsauktu gaismu, kura mani izmainīs, – taču pagaidām tajā rodu labpatiku sev. Pretējā gadījumā es pat nespētu sākt.

Pēc tam gaisma, kas atgriež pie Avota, man sniedz iespēju rīkoties, nedomājot par sevi. Tad es visā pilnībā nonāku ārpusē – tuvākajā vai Radītājā, kas man nozīmē vienu un to pašu.

Tadējādi garīgā pasaule, altruistiskais nolūks, atdeve – nozīmē, ka es varu darboties bez jebkāda atalgojuma, bez jebkāda aprēķina attiecībā uz sevi, apzināta vai neapzināta. Šo iespēju mums var sniegt vienīgi gaisma, kura uz mums iedarbojas, kaut gan mēs vēl pagaidām veicam egoistiskas darbības,  ja vien tās izveidotas atbilstoši kabalistu padomiem.

Mēs kopā mācāmies, mēs apzināmies, ka apgūstam savus izlabotos stāvokļus, un vēlamies tajos nokļūt. Ar šo lielo vēlmi tos izzināt, rast ar tiem kopēju saikni, mēs izsaucam attiecībā uz sevi apkārtējās gaismas.

Patiesībā kabalistu grāmatas stāsta mums par to, kā esam savstarpēji saistīti, kā mēs veicam viens otram atdeves darbības, un kļūstam kā vienota, izlabota tilpne. Un tāpēc, ja mēs pat nedaudz tiecamies uz šo stāvokli, no turienes kā no avota pie mums atnāk gaisma, kura labo un pietuvina mūs pilnībai.

No nodarbības pēc raksta „Mīlestība pret Radītāju un radījumiem”, 01.11.2011.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed