Kā gādīga māte, kura neredzami mums seko

Pēc tam, kad Bāls Sulams veica savus dižos noskaidrojumus: ko vēlas Radītājs, kāds ir radījuma mērķis un tā sasniegšanas ceļi, – viņš nolaidās lejup pie mums un to paskaidroja, mums atlika tikai iekļauties viņa metodikā. Pacensties izprast to ar savu prātu, sajust ar sirdi, lai caur mums izietu gaisma un mūs piepildītu, ļaujot saprast šo vārdu iekšējo būtību.

Lai katrs viņa vārds sāk mūsos dzīvot, gluži kā iekšējais mehānisms, līdzeklis, tilpne, kura sāks cilvēkā strādāt tā, ka viņam nenāksies domāt. Viņam neko nevajadzēs plānot, šī mācība sāks viņā dzīvot, un caur viņu izpildīt darbības, pateicoties tam, ka viņš sevi atceļ (savu egoismu). Tāds ir Galgalta ve-einaim darbs, kas sevi atceļ AHAPa dēļ, ietver sevī visas vēlmes, – taču no otras puses, tie apvienojas ar gaismu, un tā sāk caur mums darboties.

Mēs neapzināmies, ko darām, un nezinām, kas mums ir jādara. Turpretim gaisma mūs virza, un tieši gaisma visu izpilda. Rakstīts: „Es – pirmais, un Es – pēdējais” un „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Visa pasaule tādā veidā sevi atceļ. Taču, ja attiecībā pret gaismas darbībām mēs sevi atceļam, pieliekot savas pūles, nevis vienkārši tiekam vadīti ar roku, kura ar mums groza no iekšienes pēc sava prāta kā lelli, kuru vada leļļu meistars, tad tā ir ļoti liela starpība. Atceļot sevi pēc personīgās izvēles, pateicoties tam, mēs jūtam šo roku, kura caur mums vada visu pasauli. Mēs mācāmies no šīs rokas visus tās paradumus, visu spēli, visu programmu. Mēs sākam Viņu pazīt – pārvaldošo, augstāko spēku.

Visa pasaule sevi atceļ, jo tai nav citas izvēles. Taču mums sevi jāatceļ saskaņā ar personīgo vēlmi, un ja tā izdarīsim, – tad varēsism pielīdzināties Bālam Sulam, kurš izdarīja tāpat, un arī citiem kabalistiem. Pateicoties tam, no vienkārša Radītāja verga viņš pārvērtās par uzticīgu kalpu, caur kuru plūst visa gudrība, atļaujot viņam sasniegt Bezgalības pasaules Malhut un tur iekļauties, lai sajustu visu universu un visu gaismu, kas viņu piepilda.

Mums jābūt pateicīgiem Radītājam par to, ka sūtījis mums tik dižu dvēseli. Bāls Sulams raksta, ka vairs nespēja redzēt cilvēku ciešanas. Mēs nemeklējam patīkamāku piepildījumu savam ķermenim kā tikai zaļāku ganību lauku savai govij, – mēs vēlamies zināt savu pārvaldnieku, kurš visu vada.

Mēs vēlamies saprast, iepazīties, atklāt Viņu, lai mūsos ietērptos Viņa prāts un jūtas, apvienoties ar Viņu tā, lai mūsu sirds un prāts ar Viņu saplūstu. Tad viss radījums, tā mērķis, visas pasaules, par kurām mums stāsta kabalisti, un pat tas, kas atrodas vēl augstāk par tām, un kam mēs pat nezinām nosaukumu, – tas viss kļūs par mūsu reālo sajūtu un piepildījumu. Tas ir stāvoklis, kuru šis cilvēks mums ir sagatavojis.

Visā mūsu vēsturē nav neviena, kurš mums būtu dārgāks un augstāks pēc savas nozīmes. Protams, mēs nespējam izmērīt katra kabalista patieso augstumu, – viņi visi mums ir svēti. Taču Bāls Sulams mums izdarīja to, ko nav izdarījis neviens cilvēks visā vēstures gaitā. Un tāpēc mēs lepojamies ar to, ka mums ir tāds garīgais tēvs, kurš rūpējas par mums. Mums jāsajūt, kā ar katru dienu, tajā mērā, kādā mēs virzamies uz priekšu savā garīgajā izaugsmē, – viņš mums seko un priecājas par katru mūsu noieto soli.

No sarunas maltītes laikā, kas tika veltīta Bāla Sulama piemiņas dienai, 08.10.2011

Avots krievu valodā

Diskusijas | Dot atpakaļsaiti | Uzdot jautājumu




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējais raksts: