Noslēdzot dižo dvēseļu ķēdi

Vairums cilvēku šodien visā pasaulē atrodas īstās bailēs un bezpalīdzības sajūtā. Viņi nespēj rast nekādu attaisnojumu savām ciešanām, nezina, ko darīt, kā uzturēt sevi rīt, vai pēc dažiem mēnešiem. Vieni norūpējušies par saviem miljardiem, bet citi nezina, kā izdzīvot, kad beigsies pēdējie graši.

Katrs cieš savā veidā, bet neviens nesaprot, kā dzīvot tālāk. Taču piepeši mēs saņēmām no augšienes tādu dāvanu, ka varam lūkoties uz šo pasauli ar cilvēcisku skatienu, nevis kā mazi un nelaimīgi sitamie dzīvnieciņi. Tas viss, pateicoties līdz mums nonākušajiem Bāla Sulama atklājumiem, caur viņa dvēseli. Rabašs bija pārejas adapteris starp mums un Bālu Sulamu.

Bāls Sulams mums novadīja gaismu no Bezgalības pasaules caur savu absolūto dvēseli, kas sasniegusi savu galīgo izlabošanos. Viņš palūdza nolaist viņu lejā, citādi nespētu uzturēt ar cilvēkiem kontaktu. Un tikai pēc tam, kad viņš tika nolaists lejā par daudziem pakāpieniem, viņš varēja uzrakstīt „Desmit Sfirotu Mācību” un „Komentāru Zoar Grāmatai”. Mēs nesaprotam to pakāpi, kurā viņš atradās pirms tā dižā augstuma, no kura viņš neko nevarēja pastāstīt vārdos.

Proti, tas bija Acilut pasaules GA”R līmenī un augstāk, tur atrodas gaisma, kas nav ietērpta vēlmēs. No turienes viņš nevarēja vērsties pie cilvēka un tikt sadzirdēts, un tāpēc palūdza nolaist viņu zemāk. Viņš patiešām izpildīja savu misiju, kuru gaidīja no viņa Radītājs, kurš zināja, ka viņš par to palūgs un izpildīs.

Turklāt mēs atrodamies pakāpē, kura ir starpposmā starp Rabašu un Bālu Sulamu – un cilvēci. No vienas puses, mums jāpaceļas augšup, lai saprastu to, ko klāstīja Bāls Sulams. No otras puses, mums ir nepieciešams nolaisties pie cilvēkiem un saprast, ko viņiem no mums vajag, un kādā formā viņi spēs pieņemt mūsu vēstījumu. Mums jāsasniedz abi šie poli – gan augšienē, gan lejā.

Bāls Sulams un Rabašs runāja no augšienes, taču mēs atrodamies lejā, zemāk par parsu, lai mums būtu iespēja skart un atmodināt pasauli, un pēc tam kopā ar visu cilvēci pacelties augšup, šķērsojot mahsom, un iekļauties augstākajā Malhut. Tā ir mūsu misija.

Cerēsim, ka mums izdosies īstenot to, ko nespēja izdarīt ne Bāls Sulams, ne Rabašs, ne arī visi kabalisti, kuri dzīvoja pirms viņiem. Viņi tikai tam sevi gatavoja, bet mēs jau pievelkam viņu mācību, viņu gaismu, un to realizējam praktiski.

Novēlu, lai mums izdotos realizēt to, par ko rakstīja Bāls Sulams. Nav citas grupas, kura virzītos viņa pēdās, un kura būtu gatava īstenot viņa metodiku. Tāpēc, dēvējot sevi par „Bnei Baruh” (Baruha Ašlaga – Rabaša dēli), mēs varam sacīt, ka mūsu iekšienē dzīvo šis cilvēks, Bāls Sulams, šī dižā dvēsele, kuru mēs tiecamies realizēt. Lai dzīvo dzīve!

No sarunas maltītes laikā, kas tika veltīta Bāla Sulama piemiņas dienai, 08.10.2011

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: