Kā kļūt par dabas vainagojumu

Šodien mēs sākam atklāt, ka informācijas nodošana notiek acumirklī. Bez tam pastāv tādas fizikālas iedarbības, kuras tāpat norisinās acumirklī, nevis vienkārši ar gaismas, skaņas ātrumu utt. Tas ir, visa daba – vienota.

Ja tā ir tāda, tad, attīstoties, es nonāku pie stāvokļa, kad, acīmredzot, būšu spiests apzināti piedalīties šajā vienotībā, to apgūt, piekrist tai, saprātīgi tajā ņemt dalību. Man jāredz, kur es piedalos, nebūdams integrālā daļa, – vēloties būt egoists, vēloties tikai sevis dēļ, neņemot vērā tuvāko un tālāko loku.

Acīmredzot daba mani virza uz apzināšanos, ka esmu pilnībā ar to savstarpēji saistīts. Tā vēlas, lai es apzinātos šo vienotību, un apzināti tajā piedalītos. Tādējādi es sajūtu un pastāvīgi sajutīšu krīzes, – manu neatbilstību apstākļiem, kas atklājas.

Daba man to atklāj kā apli un it kā saka: „Šis ir tuvākais loks, ar kuru tev tagad ir jābūt integrālam, tas ir, pilnībā savstarpēji saistītam. Patreiz tu sevi nejūti ar to līdzsvarā, saiknē, harmonijā, taču tev tas ir jāsasniedz”. Un tad daba mani piespiež uz to, radot pēc iespējas sliktākus apstākļus: man ir slikti gan ar sevi, gan ar bērniem, gan ar visu apkārtni, ar veselību, ekoloģiju – ar visu.

Tā spiež uz mani no visām pusēm – multikrīze! Tā nav vienkārši ekonomiskā krīze, bet krīze visā, ko es daru, ar ko esmu savstarpēji saistīts! Daba parāda, demonstrē man, ka es neesmu globāls, neesmu integrāls šajā savā nelielajā sfērā, kurā pašlaik atrodos. Tikko es kļūšu ar to vairāk savstarpēji saistīts, tā man parādīs lielo sfēru, un es varēšu sajust: „Re, esmu atkal krīzē!”.

Taču tā nav kārtējā krīze, kas atnāks pēc diviem gadiem. Tādā veidā vienkārši izpaudīsies lielā sfēra, ar kuru man arī jāienāk integrālajā savstarpējā saiknē.

Esmu ar to izlabojis kādu daļu (ar citiem cilvēkiem, ar nedzīvo, augu, dzīvnieku dabu utt.), it kā nonācis pie kādas atdusas, līdzsvara, un te pēkšņi atkal krīze. Taču tā nav krīze. Vienkārši daba mani tādā veidā paplašina, tā vēlas izveidot no manis savu apzinīgo elementu, lai es apzināti piedalītos tās integrācijā. Kādēļ? Tādēļ, ka ar to es izzinu dabu. Tāpēc, ka ar to es patiešām kļūstu par tās vainagojumu, tās augli.

Šodien mēs redzam, ka cilvēks ir sevī koncentrējošais visa universa elements, izņemot vienu, – viņš neko nesaprot: kur viņš atrodas, nesaprot visu šo savstarpējo mijiedarbību, neiekļaujas tajā.

Daba patreiz mūs sāk attīstīt virzot tieši uz šo stāvokli, un to mēs redzam praksē.

No nodarbības par globālo audzināšanu, 07.09.2011

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: