Jautājums: Šodien cilvēki visā pasaulē atmostas un sāk runāt par apvienošanos. Kāpēc tas notiek?

Atbilde: Tas izriet no iekšējās sajūtas. Cilvēks var mācīties desmit gadus, katru dienu klausoties par to, cik svarīga ir vienotība, – un viss veltīgi. Ja nav vajadzības, viņš neko nesaklausīs.

Taču neviļus iestājas brīdis, kad viņš sāk to saprast no iekšienes, dabiskā veidā. Negaidīti viņā dzimst jauna sajūta: izrādas mēs visi esam savstarpēji saistīti, visi esam saliedēti, un mums ir nepieciešams sociālais taisnīgums, nepieciešama taisnīga sadale, mums jānonāk pie līdzsvara vienam ar otru un ar dabu, – pretējā gadījumā dzīve vienkārši beigsies.

Šodien daži tūkstoši neprātīgo izsmeļ no Zemes pēdējos resursus un ar reklāmas palīdzību liek mums pirkt viņu produkciju tikai tāpēc, lai pievienotu vēl vienu nulli savam bankas rēķinam. Un mēs kā paklausīgi vergi sekojam viņu norādījumiem: dzenamies pēc materiālā patēriņa priekšmetiem.

Diezgan, viss jau grūst. Turklāt savā iekšienē mēs jau nobriestam, jo mūsu egoistiskā vēlme attīstās no dienas dienā, un gala rezultātā sāk pieprasīt un jautāt: „Kādēļ es dzīvoju? Kas ar mani notiek? Kāpēc es ciešu? Kāpēc nevaru sevi piepildīt?”

ASV pieaudzis bezdarbs, kas smagi skāris arī jaunatni. Milzīgs bezdibenis atrodas starp Volstrītas krēziem un jauno paaudzi. Cilvēks vecumā no 20 – 25 gadiem neredz nākotnes izredzes. Protams, ja viņam nav darba, viņš nevēlas dibināt ģimeni un laist pasaulē bērnus. Kāda nākotne viņus gaida, ja pat viņa personīgās perspektīvas visai neskaidras?

Sākas spontāna atmoda. Šeit ir jāsaprot, ka cilvēki iziet demonstrācijās iekšēji mudināti, viņi vairs nespēj klusi sēdēt savā stūrī. Tā ir īsta anarhija: cilvēks nezina, kas notiks rīt, kas būs pēc mirkļa, – viņš it kā sevi mierina, izlaiž no sevis kaislību vētru. Pati būtība viņu uz to izaicina. Cilvēki sāk protestu, vēl netikuši skaidrībā par radušos situāciju, nesaprotot mērķi, bez programmas, – viņiem vienkārši ir slikti.

Taču pakāpeniski dzīves likstas liek viņiem nākt pie prāta, un viņi sāk saprast, kas patiesībā notiek.

Kopumā šodien atmostas visa pasaule. Mēs vēl redzēsim, kā tas izpaudīsies Ķīnā, Japānā, Indijā… Pasaule kļuvusi „apaļa”. Cilvēki pēc savas dabas pieprasa pārmaiņas, viņi intuitīvi jūt, ka jābūt vienotiem, jāatrodas savstarpējā līdzsvarā un līdzsvarā ar dabu. Tādā veidā atklājas vispārējais, universālais Spēks: pats nezinādams kāpēc, es piepeši jūtu, ka tieši tas man pietrūkst.

Un jau uz nevienlīdzības pamata visi kaut ko pieprasa: vientuļās mātes, pensionāri, ārsti, skolotāji… Viņi iznāk uz ielām ne tāpat vien, – tā ir vispārējā tendence, kopīgs kāda līdzsvara pieprasījums. Kādam patreiz ir labi, bet kādam slikti, – mēs taču vēlamies, lai visiem tiktu vienlīdzīgi. Globālajā, integrālajā pasaulē atklājas vienotības Spēks, jauna pieeja, kura uzliek par pienākumu mums domāt šajā virzienā.

Taču kā lai to sasniedz? Risinājumu sniedz tikai kabalas zinātne. Tā skaidro, kā nonākt pie taisnīgas sadales, pie līdzsvara, kā kompensēt egoisma nodarītos zaudējumus.

Cilvēks tomēr vēlas būt augstāk par pārējiem, viņam vajadzīgi sasniegumi, izaugsme. Ja visi saņems tikai dzīvei nepieciešamo, – kas mūs gaida tālāk? Kā kompensēt cilvēkiem zaudēto? Tas iespējams tikai garīgās izaugsmes ceļā, skaidro kabala, kad „dzīvnieciskais” ķermenis saņem tik, cik tam ir nepieciešams, bet visu pārējo cilvēks novirza dvēseles attīstībai.

No nodarbības pēc raksta „Viens bauslis”, 07.10.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija, Kustība „Savstarpējais galvojums” | Add Comment →