Viedoklis (D. Stiglics, Kolumbijas universitātes ekonomikas prof., Nobela prēmijas laureāts): Kamēr par krīzes zālēm kalpo taupīšana un privatizācija, tās izgāzās Austrumāzijā, Latīņamerikā, bet šodien Eiropā (Īrijā, Latvijā, Grieķijā).

Ir alternatīva: ekonomikas izaugsmes stratēģija, kuru atbalsta Eiropas Savienība un Starptautiskais valūtu fonds. Taču finanšu tirgi un ekonomisti ir pārliecināti, ka taupības režīms rada pārliecību, un novedīs pie ekonomiskā pieauguma.

Tomēr taupīšana negatīvi iespaido ekonomisko pieaugumu, izraisa lejupslīdi. Neveiksme, atgriežoties pie pasaules ekonomikas pieauguma, pārvērtīsies par tās katastrofu. Diemžēl pasaule turpina mērot ceļu šajā virzienā.

Replika: Pasaule turpina iet šajā virzienā – tāpēc ka pieauguma mākslīgajai stimulācijai nav jēgas, tāpat kā taupīšanai. Nedrīkst mākslīgi „stimulēt pieaugumu” – tas izsmeļ resursus, ekoloģiju, palielina plaisu starp nabagajiem – bagātajiem, kā valstīm, tāpat arī cilvēkiem. Nedrīkst solīt darbu visiem – tā būs arvien mazāk. Pretoties tendencei bezjēdzīgi – tā ir jāsaprot, un tāpēc rodas trešais virziens:

Risinājums ir novest sabiedrību pie jaunas iekšējās saiknes sistēmas:

1. saprātīgs patēriņš – sadale, katra nodrošinājums ar materiāli nepieciešamo.

2. obligāta pastāvīga audzināšana un katra cilvēka izglītošana, kas izveido viņā globālu integrālu pasaules redzējumu, tāpat kā skola bērniem, kura nebeidzas, kura katram māca, kā pastāvēt jaunajā integrālajā globāli saistītajā pasaulē.

3. katra cilvēka audzināšana ar nolūku, lai viņam rastos iespēja sajust jaunu apziņas un pasaules izjūtas līmeni.

Avots krievu valodā

Filed under: Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment →