Ēna nozīmē, ka es atrodos tumsā: sajūtu bezspēcību, neizjūtu tieksmi uz garīgo darbu, neko nevēlos, man viss ir apnicis, esmu noguris, gluži kā riepa, no kuras izpumpēts viss gaiss. Ko darīt?

Ja es saprotu, ka tas viss nonāk pie manis ar nolūku, lai veicinātu manu garīgo virzību, dotu vietu manām pūlēm, tad lūkojos uz šo ēnu kā uz flirtu – gaismas rotaļu ar mani. Tā sevi slēpj, lai es to atklātu. Tā no manis novēršas, lai es veiktu soli pretim tai.

Šajās rotaļās es sāku sajust, ka man ar gaismu notiek savstarpēja mijiedarbība. Tad gaismas apslēptības man kalpo kā aicinājums. Kabalisti to pielīdzina sievietes uzvedībai ar vīrieti: tā ar nolūku sevi slēpj, lai viņš to atklātu. Šajā apstāklī ir apģērba, ārējā izskata, kosmētikas un visu citu atribūtu nozīme.

Ja gaismas apslēptībās es atklāju aicinājumu, lai pieliktu vēl nedaudz pūļu, parādītu manu attieksmi, tieksmi, vēlmi, tad tas tiek dēvēts par svēto ēnu. Turpretim, ja neesmu uz to spējīgs, un apslēptība mani nepievelk, viss ir pliekans un pilnīgi nav tieksmes: „Kamdēļ man tas ir vajadzīgs?… Kādēļ?… Liec mani mierā, man nekas nav vajadzīgs”, – tas tiek dēvēts par klipot ēnu, kas mani atgrūž.

Tā mēs ar svētās ēnas palīdzību virzamies uz priekšu un atgrūžamies pateicoties klipot ēnai. Viss ir atkarīgs no cilvēka sagatavotības līmeņa. Vēl līdz tam, kā viņš atklāj ēnu, viņš jau gatavo sevi tam, ka ja nāks kritums, tieksmes trūkums, – viņš zinās, kāpēc tas atnācis, – lai atklātu viņa vēlmi virzīties uz gaismu, pie Radītāja, uz atdevi.

Tieši tur, kur man tajā nav nekādas personiskas, egoistiskas ieinteresētības, – es to varu atklāt. Mani, tas ir, manu ego uz turieni nevelk, un tur es varu parādīt, ka patiešām ne sevis dēļ vēlos gaismu. Tas ir darbs augstāk par vēlmi.

No kongresa Toronto 6. nodarbības, 18.09.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →