Audzinot bērnus, mēs pastāvīgi cenšamies pieradināt bērnu pie daudzveidīgām darbībām, lai tās viņam kļūtu par ieradumu: mazgāties, tīrīt zobus, uzturēt kārtībā savu galdu. „Tev jādara, jāveic…” Mēs uzstājam dienu no dienas, līdz cilvēks vairs nevar bez tā iztikt – viņš jūtas nekomforti. Šis ieradums viņu turpmāk atbrīvo no piepūles.

Māte neskaitāmas reizes man atgādināja tīrīt zobus, bet es pastāvīgi vēlējos no tā izvairīties, taču viņa man to neļāva. Rezultātā man jātīra zobi pat bez mātes mudinājuma, jo esmu pieradis.

Tas liecina par to, ka mēs varam iekļaut sevī tādus ieradumus, kuri kļūs mums kā iedzimti, un turpmāk mums nebūs jāpiepūlas, lai tos īstenotu – gluži otrādi, neveikt šīs darbības būs grūti, tāpēc ka to izpildīšana iesakņojās mūsu dabā. Un tas viss – no darbībām, kuras pastāvīgi atkārtojas, tādā veidā kļūstot par mūsu ieradumu.

Kur slēpjas šis likums, ka ieradumam ir liels spēks? Tas ir tāpēc, ka mēs pastāvīgi pielikām pūles, vienu un to pašu darbību daudzkārt atkārtojot, katrreiz mēs saņēmām labojošo spēku, – līdz tas iezīmogojās mūsu iekšienē. Tas ir nosacījums, saskaņā ar kuru ieradumam ir liels spēks.

Tādējādi cilvēks var pierast pie visa. Viņš tāpat var sasniegt tādas sajūtas, kādas nekad iepriekš nebija sajutis. Tāpat arī viņš pieradīs pie augstākās gaismas, kuru iepriekš neizjuta. Mēs arī pašlaik atrodamies gaismas okeānā, taču kurš to sajūt? Kas mums pietrūkst? Ieradums uz to.

Mums pastāvīgi jātiecas sasniegt jutīgumu attiecībā uz gaismu: „Kur tā atrodas? Kā tā darbojas? Vai jūs jūtat – tā jau atrodas šeit? Arvien vairāk pietuvojas, vēl un vēl, es jau gandrīz to sajūtu, tās klātbūtne ir šeit. Kur? Kas man iekšēji ir jāveic, lai sāktu to sajust? Kas jāmaina? Kā kļūt vēl jutīgākam?”

Ja cilvēks cenšas tādā veidā atklāt gaismu, viņam sāk rasties jautājums: „Pateicoties kam es varu to sajust? Man trūkst atdeves īpašības, nedaudz lielākas jutības attiecībā uz to, kas atrodas ārpus manis, – un tad es sākšu sajust šīs vibrācijas, līdz gaisma atklāsies, un atklāsies nevis uz laiku, bet nemitīgi.”

Viss īstenojas pateicoties ieradumam, un tāpēc mūsu darbs ir iegūt ieradumu. Visi padomi, kurus mums sniedz kabalisti, paredzēti tam, lai mēs pierastu pie darbībām attiecībā uz biedriem, izplatīšanu, mācībām. Kāpēc? Mēģini iziet no sava „dzīvnieka”, sāc pierast pie tā, ka atrodies ārpus sevis. Tikko tev patiešām radīsies tāda tieksme, tu sajutīsi gaismu. Savā iekšienē tu to nekad neatklāsi – tikai no ārienes.

No kongresa Toronto 6. nodarbības, 18.09.2011

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →